Labs punkts. Atpakaļrāpošana ir tas precīzākais vārds, paties.

Ja personiski, tad nevis izpratne par to, kā "domā vai dzīvo citi" trūkst, to ar mobila vērotāja un mūžīgās curious atvērtību sanāk uzsūkt un ierindot gaņģos. Traucē t.s. burbulī dzīvošanas blakne, ka visu ir iespējams vērst par labu ar izglītību vai darbu/darīšanu, ar izvēlēm, kam pamatā ir sūra un taisna determinance mainīties uz augšu. Tāds infantilo ideālistu uzskats, ka mums katram gribas dzīvot "labāk", pēc kaut kā "tiekties" un vēlams, pēc "pašrealizācijas" un "labākā sevis sasniegšanas." Bet vairs pat nav smieklīgi, cik dažādās intensitātēs un ātrumā es aplaužos pret "a nafig man jāmainās, davai nokāp no sava augstzirga un beidz cepties un vispār, "man viss forši, sliktie ir citi", utt.

Tradicionālo vērtībsargu priekam piemetināšu, ka paties, kā redzam zīmējumā, nevajag līst ar tām savām dziesmugrāmatiņām svešās božņeicās un tāpēc nekas universālāks par jedem das seines nav izdomāts. Tiesa gan, tas ietver arī aizvien šaurāku (bet, iespējams, tuvāku) to cilvēku, izvēļu, notikumu un interešu loku par ko un kā vārdā asinis riņķo straujāk un pārējais iegūst fona informācijas un konteksta lomu. Neko darīt.