Vakar noskurinājos, bet tagad aizdomājos.
No kurienes īsti radās pārliecība, ka šis tiek lietots tikai (vai vismaz galvenokārt) ātram mierinājumam, kā aizvietotājs sūram 'darbam ar problēmas cēloni'?

Jo linkotajos rakstos īsti nav norādes, ka šāds pielietojums tam visam ir no indivīdu perspektīvas. Tad no kurienes tā izdīga?