Es saprotu Tavu skatapunktu, un daļēji tam piekrītu.
Taču vienlaikus man nešķiet, ka "to cilvēku" dzīve pēc definīcijas ir nelaimīgāka par manu un man līdzīgo nosacīti-izglītoto,-relatīvi-pārtikušo dāmīšu dzīvi. Iespējams, tas insaits, ko man ir sniegusi pietiekami lielā bērnības & jaunības daļa, kas tika pavadīta komunālajā dzīvoklī, gluži kā ziņģē - starp zagļiem, slepkavām un ielasmeitām sēdot (atšķirībā no Ziemeļnieka nevienu no šiem vārdiem nelietoju kā poētisku hiperbolu), kuri arī žūpoja, kāvās, bēra pelnutrauku saturu kaimiņu kastroļos, nemitīgi bija pusbadā un konfliktos ar miliciju/policiju, bet retajos skaidrības brīžos mēdza būt cīši lobi un visnotaļ omulīgi cilvēki, ļauj uztvert šo paralēlo sociālo realitāti ar empātiju, bet bez viktimizācijas, bailēm vai pārākuma apziņas.