Re, cik labi, ka izjūtas ir dažādas. Man nepatīk/nomāc nabadzība, šmuce, žūpība un bardaks, man nepatīk un nomāc tie salūzušie/pašsalūzušie liktenīši, personas kodi sociālo dienestu redzeslokā vai aprūpē, vientulībā un jebkurā badā nomirēji, netrastie, pazaudētie. Man tomēr liekas, ka tā nav jābūt. Ka mums katram, ikvienam ir iespēja vairākas reizes dzīvē pieņemt dažādus lēmumus un iznest sevi no dažādiem / jebkuriempurviem, viss viens, kuras nabadzības radītiem. Es varu izlikties, ka to neredzu, bet redzu gan un varu izlikties, ka tas uz mani neattiecas, bet attiecas gan, kaut vai ailītē "dalība sociālajā budžetā."

Kādā brīdī tajā visā neglābjami zuda šarms (izņemot estētiski fotogēniski dokumentālo, protams) – gribas ar pietāti atjaunotas mājiņas, nebedrainas ielas, siltu ūdeni visiem, kaut vai mazu, sīku, bet darbu, no kura pietiek un kaut kādu perspektīvu katram vienam. Man spēja priecāties par noskrtušo bezcerību pamatīgi mainījās pēc brauciena Rīga- Maskava- Vladivostoka. Un nē, es neesmu "Šveices vai citu pastkaršu apceļotāja" vai "jauno projektu un laimes pļaviņu" burbuļrealitātes cienītāja. Man patīk redzēt cieņpilnu atjaunotni šitamajā pašā rajoniņā, nu, piemēram, tā pati Avotu iela pamazām pucējas gluži glītās drānās; Krāsotāju/Lienes ielas/Mūrnieku kvartālelis gluži pārdzimis un tā.