Rudzutaka prospektā un mātes vissedzošajā mīlestībā apvienotā ar diskomfortu, bet man laikam visvairāk rauj jumtu pie Vlada un arī Serebreņņikova izrādēm (un es ziniet, neesmu nekāds te kritiķis un nejaudāju aprakstīt) tas, ka allaž ir absolūtais detaļsmalkums un izrādes ir harmonijā starp scenogrāfiju, režiju, gaismām, mūziku: īpaši tas bija Tumšajās alejās un Raiņa sapņos, jo izpaliek trīs ģēniju radošo redzējumu sadursme, jo izpaužas tikai viens. aaaaaaaa.