es ticu, ka var šo kino skatīties kā vienkārši kino. bet man laikam ir ļoti saasināta uztvere un paliek smagi no 90 minūtēm bezcerības un tās fiksēšanas, stiepšanas plašumā un dziļumā, jo gan dzīvē, gan mākslās es kaut kā naivi vēlos visu "situāciju atrisinājumu". (Labi, tēlotājmākslā nē, atstāsim dīreru, citādi jau tie būtu infografiki vai diptihi "drāma", "atrisinājums" :)), bet te man cirtās nāsīs un krakšķot lieca pie zemes tā smaka, vateņi, kolektīvais lēksimbedrē, viss tas svins, mazās bezcerības saliņas. aaaaaaa.