Protams, es par šo sāku lēnām reflektēt. Un tīri tā, lai būtu arī kaut kāda kritiskā analīze, man šķiet, ka daļa no "pērnā gada" sindroma ir radusies tieši žurnālistu tupuma dēļ. Proti, žurnālistiem šķiet, ka par lietām vajag referēt pēc papagaiļa principa, tas ir, mehāniski pārstāstot citu teikto un pat nenoskaidrojot, cik liela tad bija pērnā gada raža, cik liels bija rezervāciju skaits, utt.
Otrs, protams, ir tevis minētā vēlme nekad nesaukt skaitļus, jo "īsti nevari teikt - konkurenti noskaudīs, valsts atņems". Kas, protams, ir smieklīgi, jo parāda, ka ir ļoti grūti legālā veidā apspriest sava ne tik ļoti legālā biznesa stāvokli. Proti, it kā jau tās lietas un problēmas izrunāt gribas, bet ļoti jāuzmanās, lai neuztaisītu jaunas problēmas.

Un tas arī ir secinājums LV biznesa domāšanai: nerisināt vecās problēmas, lai nesataisītu jaunas. Tādēļ arī tie "pērnā gada līmeņi" ir tik ilustratīvi - nepieļaut regresu ir svarīgāk par progresu. Un, lai cik paradoksāli neliktos, šī stratēģija nav tik lūzeriska, kā izskatās, jo vienreiz taču nāks tas gads, kad pinlīgi nejaušu apstākļu dēļ sanāks "krietni pārsniegt pērnā gada līmeni". Proti, labs nāk ar gaidīšanu. Kā rezultātā, mēs nevis sasniegsim progresu, bet vienkārši sagaidīsim to. Nu, apmēram tāpat, kā mēs nevis izcīnījām neatkarību, bet sagaidījām to.