akmentiņ, lec laukā
nu jā, tā jau viņi, mazie tautieši, katrs pie sevis ko domāja un štukoja, bet bija tiem kopīga viena iezīme- tāds kā pazemīgums, tāda kā nevēlēšanās citiem savu uztiept, tādas kā bailes kaut ko sacīt un, kur nu- darīt (ka neaizvaino), kā arī viegli pārspīlēta sajūta par to, kas ir "cienīt." drošs paliek nedrošs.

un tāpēc viņi katrs savā alā, rotātā ar spēcinošiem rakstiem, gan no lielvārdes jostas, gan pokaiņu amuletiem, ar spēku no Priekules agrajiem un Baltajiem dzidrajiem, krēsliņā tumsiņā, kaktiņā klusi čabināja, kā sacīts- drošs paliek nedrošs.

Kaut ko domāja, cerēja un štukoja un reizēm arī mazliet pačīkstēja, bet
nodibināt vienlaicīgu komunikāciju šiem nebija drosmes vai neskarita saņemšanās brīži, tādējādi allaž aizbraucot pa vienu ceļu, bet dažādos virzienos, drošs paliek nedrošs.



tādi tie iekšējie un klusie ūdeņi, purva akači un drošības koridori.