Kubas krīzes laikā maniem vecākiem nebija pat desmit gadu. Labi, šai pusē noteikti nebija tādas informācijas par notikumu attīstību, bet arī bēgšanas iespēju nebija. Zinu, kas uz mežu skatījās, tas gan. No Rīgas prom uz Rūjienas mežiem, piemēram. 91. gada puča laikā mūs, sīkos, arī uz Valmieru aizsūtīja. Bet bija, izrādās, kas uz barikādēm negāja, un pat uz Daugavmalu ne, bet kaut kādos padomju cilvēkam nesaprotamos veidos tika uz Vāciju un pat Ameriku, jo te iznākums nešķita nepārprotams.
Vecākus es tiešām neizkustinātu no šejienes, ja šķistu, ka jākustas prom. Bet viņiem paliekot un pašam esot prom, sanāktu tas nedzīvojamais scenārijs, kas man bieživien kara murgos rādās - viens kaunpilns izdzīvotājs bez tiem, kas daudz labāki cilvēki.