Es reiz nopirku (vai aizņēmos) pašas Signes Meirānes žurnālu; izlasīju vienu interviju, kas izskatījās kā tieši no diktofona pārspiests intervijas jēlmateriāls, un nesapratu, kāpēc viņa sevi sauc par redaktori (nemaz nerunājot par citiem rakstiem, piemēram, kādas visai populāras veselīga dzīvesveida blogeres rakstu, kas tāpat izskatījās 1:1 no "virtuves sarunām blogā" nācis). Sāku domāt, ka man ir pārāk nīgra un vecmodīga attieksme pret drukātajiem medijiem.