Āā, Zvārtas iezis vakar vienkārši bija maķentiņ aizņemts - mēs rāmu soli nācām mājā no ezera [Usmas], kad meža grāvmalā pamanījām mazu avotiņu. Kad tā labi ieskatījās, tad šķita, ka tas avotiņš patiesībā ir strauja jo strauja upe, tikai miniatūra. Un gar malām, ai, gar malām tur bija īsti iežu atsegumi un sēres, kur atpūsties un apēst sviestmaizi un graudu batoniņu, un koki, un siekstas, un visādi tādi. Tā es stāstīju mīļotajam, ka taisni te uz pavasara laivošanu nāk mazie cilvēciņi un ka tas atsegumus, tas ir viņējo Zvārtas iezis. Tad nu tā, iespējams, ka viņš uz kādu mirkšķi bija atnācis, tā sacīt, papozēt.