Nav ko piebilst, viss tā arī ir, viss tā arī ir. No vienas puses trakoti bagāta bagāža (bet ko ar tādu darīt, ko?) vai arī trakoti nabadzīga, ja uz to paskaties ar sava tēva/mātes acīm (kad tie retajos brīžos negaidīti atklājas garā, naksnīgā un mokošā sarunā caur asarām) kad saproti, ka viņiemi ir arī pēckara pieredze ar mežabrāļiem, kolhoziem un visu to pašu kas tev, piedevām. Ir bēdīgi bet nav pavisam bēdīgi, vai ne? Mums ir aronija un veselīga skepse, mums ir daži draugi, ar kuriem nav garlaicīgi klusēt, mums ir ziņkāre - a kas tālāk, nu kur vēl tālāk?