Nē, nē, es saprotu, tiešām. Citos downtime periodos esmu arī par to domājusi, ka dzimumspecifika ir pie vainas (vi, ģevočka sližkom mnogo dumaijeķe) un "meitenēm, protams, ibioloģiskie pulksteņi nedo miera", et. al.

Bet zini, te tā satiekot ļaužus tādus un šādus izrādās, ka tas nav tikai unikāli sievietēm, cienījami dželtmeņi pienes līdzīgus stāstus. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka jūs esat apbrīnojami spējīgāki priecāties par to, ko tas sanes ārpusei (nu tur, algas pielikums/jauni lietie diski/vairāk pikseļu kamerai), bet atļaušos vispārināt, ka "mēs" vienā brīdī skaidri redzam, ka money cant buy me love un pret gravitāciju eiro nepalīdz. Nu jā, bioloģija laikam tomēr.

Tad ir vēl viens vērojums par etnogrāfiju – par viensētnieka latvieša spēju un dabu jēdzīgi kaut ko nebūt vadīt "komandās."