tur katru pavasari atkal jauna zāle dīgs
Pēdējā laikā spēcīgi sagrābj dzīves notikšanas sajūta.

Tādā ziņā, ka ir divas čaumalas, un abās divās iekšā ir dzīva elektrība, tīrasiņu jauda un reizēm man paliek bail, ka tās pārsprāgs aiz spēka, ka kalcija garoza, ietvari ir pārāk trausli tai kodoljaudai.

Beznosacījumu un īstuma smarža agros rītos Pārdaugavā vai vēlās naktīs centrā, kad nav ne vēsts no dienas maratona nospiedumiem vai pieņemtās agendas beepiem pašas rudajā galvā, kad Meža ielas pareizticīgo baznīcas zvani pavada gājienu vingrot vai pustrijos, iekšpagalmā kāds sauc "Maša, ti meņa ļubiš? - Da, ļubļu, bļe, ti pjaņica, pošļi domoj!".

Līdz kaulam elpu ciet raujoša Vidzemes šoseja aukstās naktīs vai saulainā sestdienā: katram sava ieplaka un pāri visam, trekni mākoņi un nav nekā cita, kā te&tagad's un es nezinu, kā to visu sauc un vai maz vajag kā saukt. Atbilžu nebūs un jautājumu nav. Zinu vien, ka ir labi. Tieši tā, kā ir. Nekārojas meklēt piemērotus šķirkļus un zortējamās lapeles. Augstiene, šķiet iegādājusies no suku pārdevēja īpašo Uzslāņojumu Notraušamo Suku un milisekunžu daļās nopulē patinas kārtu, notraušot lieko kodolbruņojumu, atstājot vien trauslu dzidrumu.

Plāno ledutiņu, varbūt. Godīgo.

Piespurgt Purvciema pagalmus, kamēr top jauna gaisma nezināmajam transportlīdzeklim un divreiz šaurajā ielā naski uzšarmēt ar div-sieviešu izpildītu akumulatoru piepīpēšanu, ar krokodilu instalēšanu baltos cimdos un sasaukšanos- "ei, padod pūderi, deguntiņš spīd!" No worries.

Neiziet TA ar 2 gadus vecu auto, kuram netiek pārbaudītas izplūdes, jo jauns un nenoskrējies, bet, raugi, ir Satiksmei Bīstami Asas Škautnes apsistajam bamperim, kālab inspektors Jansons izmanto iespēju norādīt manu vietu barības ķēdes astē, jo es neganti iebraucu viņa līnijā, kad laikam kungs bija nolēmis doties ēst cīsiņus. Savukārt, pēc brīža maiņas vecākais darīja zināmu kasācijas kārtību- nebūtu jūs izbraukusi no "boksa", pasaukusi mani, būtu saņēmusi uzlīmi. Tagad lai līdz ass nazis& epoksīds. Neņemtiet šo pie sirds, Bārbal- inspektors bija patiesi formāls. Mans ieguldījums statistikā.


Nojozties pa apkaimes mežiem, tā ka iejozts ceturtajā vietā todien un arī, izrādās, kopvērtējumā uzvārds meklējams nevis skolaslaikā ierastajā fizkultūriešu apakšgalā, bet visai pieklājīgā augšpusē. Optiski, vismaz. :)


Un jā. Un vēl.

Tādā garā.