vakar šmonījot māju un izmetot mēslaines dieviem vēl 2 maisus ilgi krātu nejēdzību, atradu savus melnos smukos vilnas pirkstaiņus, izejamos. nu tādus, jauni melnus, kādus atmiņā tos pavasarī biju noglabājusi.
un...uzausa, ka dziesmu svētku nakts burzmā attapos, ka ceļa somā esmu aizmirsusi cimdus iepakot, un tad nu kaut kā tā pirms lidostas skrējienā vienīgie pa rokai bija tie. nu bet kas t'šiem notiks, es jau tikai, ja gadījumā naktīs auksti.
bet ar kaut ko jau vajadzēja arī ložņāt pa tiem stikla asajiem lavas laukiem, lai pirkstus nenogriež. smukie, melnie, izejamie cimdi.
bet nu atradu vismaz. tas gan.