Man salīdzinoši nesen rokā nonāca žurnālistikas maģistru (!) rakstīti viedokļi par populāru Latvijas dokumentālo filmu, ko pasniedzējs bija licis skatīties. Ja maģistri mākslas darbu spēj uztver tikai patīk/nepatīk līmenī, nespējot nodalīt savas emocijas no darba satura (piem. "man bija žēl varoņu" utml.), tad mani nekas neizbrīna. No pārdesmit darbiem vienīgie divi kaut cik sakarīgie, kas bija spējuši pacelties mazliet virs savām emocijām un palūkoties uz šo darbu laikmeta kontekstā, bija no autoriem ar krieviskiem vārdiem uzvārdiem.