Varu tiešām par spīguļkāri spriest tikai no sava šauri-privātā skatu punkta. Bērnibā košākais iespaids-notikums šķita Oļimijada-80, neatceros kuras apbalvošanas laikā medaļas pasniedza tautumeitas kokošņikos, un man TĀ PATIKA sudrabmedaļas nesējmeitenes prikids, ka AAAA!!! Jēziņ, tas šķita skaistuma etalons, man bija 5 gadi, par attaisnojumu gan jāsaka :) Otrs vainu mīkstinošais fakts, ka tā izvēle tomēr krita par labu sudrabniecei, nevis zelta vai bronzas nesējiņai, bet tas nu tā; moreover, man bija labas iespējas at late 80's tikt uzskatītai par padomju zemletes produkta tīkotāju/slavētāju, jo, neliegšos, ka mūsmājās dažreiz vecākiem (tētim) bija piekļuve pie Avotiem. Par laimi 89-90-91 gadu revolūcijas visu salika plauktiņos. Šai pat laikā apstākļu sakritības dēļ (un tur nav nekāda ne-katra-viena nopelna, tikai pure apstākļu sakritība), mājās dolāru gūzmu mērīja ar lineālu, un tad es redzēju kādu galu ņem mērītāji. Īsāk sakot, kārdinājumi un iespējas tiem bija uhtī! Bet kaut kā nekačā, tomēr. Lasu dažu visnotaļ sen pazīstamu un sakarīgu it kā cilvēku intervijas žurnālos spožos, citreiz portāliņos kādos vai tai pašā feisbukā un nevaru vien beigt brīnīties, kāpēc viņi saka to, ko saka un dara to, ko dara.

Īsāk sakot, joprojām pazīstu dažus tādus, kuri par šo vidi veselīgi ierēc un brīvdienās stilīgi saģērbjas neoprēnos un ķiverēs, un ierēkdami lien pa krūmiem līdz potītēm dubļos ar nežēligi smagu raftu uz galvas.