nolaupītā lāpītā E.
Viņa reizēm man atgādina vēl pafrišu kundzīti otrajā Balzaka vecumā, kura ir vedusi gauži izvirtīgu dzīvesveidu, netaupot ne sevi, ne citus, taču ikreizi, kaisli metoties katra pretīmnācēja skavās, kā neprātīga noraujoties pēc ilgstošiem bezglāstu gadiem.

Un šī negausīgā kaislība ir atstājusi pēdas ne tikai fasādes rievās: rūpīgs kosmētikas segums ir vairāk kā ļoti nepieciešams, bet arī reakcijā un fizionomijā un dvēslē.

Es te par Eiropu, kā ģeo-polit-ekono-sociālo vietu, ja. Baigais caurvējš.

Apskatot karti, runas par Baltijas valstu/ biznesu vienotību, sevišķi neatrodoties kādā no tām, vēļ šķietas teorētiskais īzī doings: ko tur daudz- kopā mēs skaitliski noformējam Varšavu bez priekšpilsētām, tā sacīt, varens spēks. Un nebūs vaidēt: „mazs var būt skaists & mazs var būt varens“ (© LV Pašvaldību savienība) un cinīši vezumus gāž palēkdamies. Un savos četrvalodu stūrīšos - kaktiņos, tomēr tak jau varam asti griezti gredzenā. Sanāk maizītei, pipariem un dziesma skan jo skaņa.

Taču, kad Kopīgās Lietas vecajai airopai un jestrajiem piebaltijas piejūrniekiem nonāk pie īstenošanas un tur, pilnīgai vienotībai, pieslēdzas vēl māsīcas Polijas, niknie brālēni-šmeterlingi vācieši, vecie brūtgani francuži un kur nu paši gudrākie- tiem, kuriem saule nekad nenoriet- briti- tad, mīļā vecā, Eiropija, mēs iebraucam ar pirmo Jeņisejas kombainu, pirmajā vislpatākajā auzu laukā.

Līdz acīm.

Un, lai izkapātos no auzu lauka, teorētiskā izbraukšanas stratēģijas apspriede ņem laiku, jo diži prāti auzu laikā iebliezuši un saule noriet vismaz trīsreiz (arī britu impērijā) un es tomēr saprotu, kāpēc pāris gadsimtus kāds te nemitīgi ir karojis, ieņēmis, atņēmis, okupējis un deokupējis. Jo aizčakarējušies ap sevi nejauši esam. Katrs nesam savas karaliskās ciešanas un tāpēc šķiet: katram vajag kaut ko vairāk. Mazajām dūrītēm, mazo deķīti paraustīt.
Mūžīgais skaistumkonkurss, sīvā sāncensība par Skaistākās, Gudrākās un Labākās titulu, itkā nevarētu būt skaista nesacentusies.
Gudra- nemēroties.
Laba- tāpat laba. Nu, zināms un jūtams, ka laba, lieliska un miers.

Ek, kukažiņ, kālab tik neapdomīgi izvirti ar visiem pēc kārtas, bez jūtām un apdoma? Turklāt, kaut kādā at-kaisles brīdī, ņēmi un sanaidoji visus brūtgānus, jo droši vien forši šķiet noskatīties, kā bruņinieki cīnās dēļ tavas labvēlības. Nu re. Tā nu tagadiņ, daudzas no stundām paiet vai nu šarmanti, bet reizēm paliek ļoti apnicīgi jokot par nacionālām fīčām vai izskaidrojot jēdziena „rīt-tas-būs-gatavs“ locījumus, ietvaru un jēgu 5 dažādām mentalitātēm un 5 dažādām reakciju gammām. Baigi sajaukts un virspusē palikusi vēlme dominēt, cīnīties un kaut ko pierādīt. Neirotiski, reizumis.


Jāteic, tā jau nav slikti. Gaišo pušu netrūkst, bet reizēm ir baigi nogurdinoši, jo mēs ne par lietu, „de-re“ runājam, par ģēlu, bet vislaik mērāmies, kurš smukāks.
A kurš ātrāks.

Aizvakar 4 stundas patiesi sīvi diskutēju ar pilsoni, kurš ir klīniski ģeniāls. Traks, bet, tiešām- ģeniāls. Beigās biju putās, atspējota un nezināju vairs, kur rīts, kur vakars un pofig man bij, Visla garāka vai Daugava. Un vislaik uzsvērums: „mēs jau esam nākošajā tirgus stadijā“ vai „jūs iepaliekat par 4 gadiem“ vai līdzīgi. Un ģeniālais ieteikums, piemēram, lēmumu pieņēmēju lokā iefīrēt savējos. Hahah, biedri Vojcakovski: džeki no Jūrmalas varētu jums kādu nelielu kursiņu novadīt, kaut ko no šitā, kā lietiņas izbīdīt, mums ir apmierinošas tradīcijas šai sakarā.

Make love but not war, zinko.
Un vēl.
Un vēlreiz.