par sērsnu mēnesi
Vislabāk atceros trešo, piekto, desmito, sešpadsmito un divdesmito.

Tās visas savā ziņā ir bijušas nemainīgas: visaukstākās dienas ir ap manu dzimšanas dienu: spožs ziemas vidus baltums, kodīgs spelgonis un koši zilie vakari. Pirmās hiacintes, pirmie krokusi, balts acālijas podiņā un dzeltenas frēzijas. Biezie mēteļi, dubultie cimdi, pieelpotas šalles un Īstās Dzīves gaidas.
To es gaidīju vienmēr. Nepacietīgi.

Trešā notika Rīgas dzīvoklī, mamma uzšuva brīnšķīgus, zilus, garus un kuplus svārkus, kurus pirmoreiz uzvelkot, uzreiz apgriezos uz papēža, uzmetot zīmīgu skatienu mazliet izbrīnītajiem vecākiem. Apgriezties-uz-papēža-nejauši, bet zīmīgi- paskatoties gēns ir mazo meiteņu asinīs, bioķīmiskajā formulā un zem tās. Tās svinības bija ar „brunču griešanu.“ Patikās man jo dikti. Nu, kā tie brunči kājas kutina un tā.

Piektajā man bija torte ar Piecinieku. Tēvs gribēja to aprīt, uz ko mans bērnības draugs Rūdis, nikni teica- Tev jau vēl nulli vajag galā! Vecais samulsa par tik tiešu asitienu. Rūdis bija un jādomā, ir, foršs džeks. Īsts indiānis. Viesības pavadījām zem brāļu rakstāmgaldiem: tur bija Slepenais štābs. Nedrīkstēja sarunāties, jo indiāņi nesarunājas, tāpēc klusībā spēlējām to spēli. Nu, to, kas man vēl tagad ir. Kur tās peles skrien pa ložu sliedi un beigās iekrīt vannā. Smieties nedrīkstēja, bet tas nesanāca.

Desmitā bija baigi grandiozā: gandrīz visi klasesbiedri, paslēpes pa visu māju, ieskaitot bēniņus un Aukstās Istabas, slidošana uz dīķa, skriešana apkārt lielās istabas krāsnij ar kaķi Oskaru leļļu ratos. Oskars bija brīnišķīgais runcis- tik resns un milzīgs, ka ļāvās būt apģērbts, rotāts un ratos vadāts. Sīkās meičas Osi piebaroja ar siera groziņiem un kā ēdelīgs runču džentmenis viņš pratās. Tā bija viena no pirmajām ballītēm, uz kuru tika ielūgti klases puiši- šajā sakarā gan bija spriedze, jo no 10 džekiem man patika trīs, no tiem divi- visvairāk. Likās, ka tas nav īsti pareizi, tā nepieklājas- nu, ka patīk trīs, nevis viens un kaut kā nevarēju saņemties to izklāstīt vecākiem. Likās, ka viņi nopels, apcelsies un zobgalēs par tik diskrētu lietu. Risinājumu ienesa klases audzinātāja, viņa arī viena puiša māmuļa, kura teica, ka lai jau visi aizbrauc, tā būšot jautrāk.
Un viņa zināja lietu. Tā vienmēr ir gana jautri.

Atceros, māmuļa ienesa milzu torti ar vārdiem „tava dzīves bezrūpīgākā daļa nu ir beigusies.
Kā nojaušot. Pēc trijiem gadiem tajā pat vakarā sapratu, ka turpmāk par sevi būs jākārpās pašai un ar sevi. Viņa nomira dienu pēc manas trīspadsmitās dzimšanas dienas. Tā gadās. Sekojošo posmu pārāk neatceros, tas sastājies lielā un blīvā izdzīvošanas masā.

Sešpadsmitā- hoho. Tad jau dzīvoju pati un brīvību smalstīju visā tās gammā. Atceros, ka pasākuma budžets bija Ls 10 un ciemiņi apmēram tikpat. Un, kā krietnai un tikušai namamātei pieklājas: uzdevums bija izdomāt maltīti esošā budžeta ietvaros. Nezkāpēc, pasākuma tēma bija marinādes. Tā nu marinēju sīpolus, ķirbjus, bietes (ap šo periodu vispār tika noēsta biešu kvota. Desmit sāči kilogramā, centrāltirgū, ja?) un cepu kūku. Kafijai naudas nebija un vīnu, protams, ka Monastirskujo Izbu atnesa viesi. Šajā centrālais notikums bija tas, ka kaut kad agrāk ar brāli bijām noslēguši derības, uz kasti šampja, ka līdz 16 gadiem būšu nogriezusi savus garos matus. To izdarīju gan tikai vēl pēc gada, laikam. Šampja kasti toreiz tā arī nedabūju, triviālā naudasskaudruma dēļ, taču nu pakāpeniski jau būsim nolīdzinājuši šo darījumu.


Divdesmitajā jau operēju Koncerna Uzņēmumā un bija baiss gruzons, nekādas skaidrības par kas es esmu, kur es esmu un kas ir ar mani un kas nav. Šīs pārdomas gan gaisināja sirsnīga pievilkšanās ar brāli virtuvē, kamēr viesi viesojās un remote- režīmā mācīja mani dzīvot. Mēs vienkārši tovakar neiznācām no virtuves, mums bija savs, iekšējais festivāls, ļoti paralēls apkārtējam. Viņi bija nelielā neizpratnē un nepalaida garām iespēju apvainoties, tomēr tas netraucēja svētku sajūtas un svinību gara patēriņu.

Lūk. Un tad vēl pāris bijušas. Sagūlušas vienā klucītī un atstājušas kurpju papēžu nospiedumus parketā.

Kur es tā vislaik steidzos- nezinu.
Bet te nu esmu, jā.

Un sniegs ir sasnidzis un klajumi balti un vakari- zili.
Viss ir kārtībā.
Ceturtdien.
Bišķi.