svešas baltas villainītes


Papildinot Lēmumu lietā šajā,
ir nepieciešams arī  izveikt Galēju un neatsaucamu Ārijas Elksnes "grūti-tas nozīmē dzīvot" un līdzīgu vērtību, attieksmju  nesēju vēsturisko reliktu  likvidāciju.  Ja nav iespējams  to veikt publiskajā telpā un sociumā, tad savā galvā, sirdī  vai citās domāšanai& jušanai piemērotās vietās, pie sevis.

Uz mūžmūžiem noraut renštelē jelko, kas pieprasa prieka brīdī dungot par to, ka  rau, jau nāk ēna un saltums, un sliktās dienas sajās atkal sētā. Un atkal svešie aprīs tās labākās zaptsburkas. Un to, ka priecātiesspēja ir vienīgi klīniska.
 
Par  sūdu nenovēršamību, ja latviski. 
Par likten's skaudrumu un ciešanu obligātumu.
Par to, ka Viņi visi ir Neuzticami Uzmetēji. 
Par to, ka  TĀ divreiz neatnāk.
Par iebūvēto Balto Villainīti, kas pauž  neparakstāmu cēlumu, tiklumu, atturību un šķīstumu, kaut piesedz bailes un parasto stulbumu, iekšējo mīkstumu. Bailes no dzīvošanas pilnspektrā, ar ieguvumiem un  to dvīņubrāļiem- zaudējumiem, ar lidojumiem un loģisko gravitācijas likumu.

Bet tā villainīte tak tomēr nesilda, maita, tikai knapi piesedz.
Gandarījuma ta' itin nekāda. (izņemot estētisko, protams- kā zināja sacīt jaunais& veiksmīgais slāvs, no Ermitāžas iznākot.)

Gana, nupat ir pavisam gana nēsāties apkārt ar to, kas veicina vien frustrāciju un nepareizi formulētu jautājumu uzdošanu, nerezultatīvus dziļurbumus sevī vai zāģēšanas un galdniecības darbus tuvajos.

 


"Atnāk balta, uzliesmo un nosit", ziniet.
Oļegs Znaroks zinātu tagadiņ pateikt.