man nesen pirmoreiz sanāca krietnas autobailes.

vēlā vakarā iebraucu Rīgā no Salāāspils puses un kaut kādā Rumbulā piefiksēju, ka blakus aizdomīgs busiņš vislaik cieši sānā turās. uzmetu aci, nav ne polcijs, ne VIDs, ne paziņas, novaikstījos un mierīgi slīgu tālāk braukšanā. tad tādi trīs brangi 120 kg kungi sāka griezt nost ceļu un visādi izpildīties, teiksim, lecot ārā pie krustojuma un metoties vicināties, lai kāpju pie šiem, līdz rotaļa vairs galīgi nebija smieklīga un no sirds nobijos, aizslēpos aiz viena autobusa un nogriezos no krastielas, cerot, ka neesmu atkosta. tā bija pirmā reize kad tā drusku aizdomājos, kur tikai un kādos laikos neesmu braukusi viena pati, nedomājot kategorijās "bīstami ir ne tikai brieži un cūkas, bet arī cilvēki, ziniet."