mhm, man šo mācību atgādina šī gadsimta lielākais kroņa numurs, kad es nopirku printeri, aizbraucu mājās, stellēju augšā un skatos -vadatanav. pārroku vēlreiz kasti, rūpīgi izkratu visus putuplastus - nav. zvanu uz veikalu un īgni prasu, no kādiem avotiem man paredzēts viņu darbināt, tur dievojas, ka visam jābūt, bet, ja nu kaut kāds brāķis, lai atbraucot vēlreiz, man iedošot visu trūkstošo. braucu vēlreiz, stundu pirms darbalaika beigām*, ierodos veikalā, kur pārdevējs manā klātbūtnē laipni atver jaunu kasti, rāda visu, kur kas atrdodas, un tad man par lielām šausmām attaisa to printeri vaļā un izvelk visus vadus un kārtridžus un ar cieņu pārjautā - jūs skatījāties? neatceros, kad vēl esmu jutusi tādu vēlmi aiz kauna vienkārši samelot un turpināt dziedāt veco dziesmu. taču melot es tāpat nemāku, tāpēc vien nomurmināju, ka skatījos tikai kastē, pateicos par informāciju un pazudu prom. un vads arī atradās, tieši tur, kur jaunēklis rādīja.

*nu jā, un to printeri man arī, protams, vajadzēja 31.marta vakarā, lai steidzami saskanētu vid'am papīriņus, eh.