viss izdevās.

mēs klaigājām, smējāmies, runājām, strīdējāmies, ecējāmies un mēdījāmies.
ēdām- pīrāgus atzina par brīnišķīgiem, cepeti- par lielisku, slaveno ziemassvētku kūku: par nenoēdamu un gardu. dzērām- šņabi, vīnus, viskiju un karstvīnus, vakaros, dienās un no rītiem, ko tur liegties. (tēvs šorīt brokastīs ielēja pa ballantines- "jums vēlāk pie stūres".)
mēs čaukstinājām dāvanas, skaitījām dzejoļus- rūķīši un mežavecis, zelta zirgs, mazākais aizbāza familjas mutes ar " kuries, slīpā lietū/mana uguns/kuries/", dziedājām silavas valsi un visādus kaladū, mēs pazobojāmies par divām Ābeles grāmatām, rotājāmies ar jaunajām rotām un šodien katrs bargi uzrūcām satelīta skrūvētājiem, kuri neatbrauca pieskrūvēt šķīvi, lai radinieks saņemtu savu dāvanu.


vakar visas dienas garumā tika spēlētas spēles un slinki ēsts auksts cepetis ar karstvīnu.
absolūtais grāvējs bija Cluedo, slepkavības šķetināšana britu namā, (gaišus ziemassvētkus!) kur jāuzmin vainīgais, ierocis un slepkavības istaba. Tā nu pāris stundas mūsu sarunas bija "Skārleta, ar virvi, launžā" un "To paveica nekrietnais Pulkvedis SinepjuPurns, ar svečturi un tas notika bibliotēkā" un nemitīga dažādu piezīmju, neverbālikas un žilīšanās pieķeršana, jo tie mani radgabali ir visai blēdīgi, (un pati ar'ne bez grēka). Savukārt, Cirkā, kā ierasts, mudžēja no centieniem pārskriet pāri slavenajai kazai, nenobraucot pa to un apgalvot, ka mērkaķis taču ved augšup. Tādas lietas, kā ierasts, netiek nepamanītas. Pazīstu šitos cimdiņus. Dzimtie.


Taču svētki tak ne cepešu, piparkūku un raušu labirintos, ne zem egles un ne uz galda tupēja.

par iekšējo labsajūtu ir vislielākais prieks, personīgie brīnumi un to akumulēšana& izstarošana sevis un caur to, arī citu iepriecēšanai. trausla sajūta, kuru var tik viegli uzlaist gaisā, kad mazgājot grīdu un vienlaikus, brūvējot piparkūkas, izgāz miltu paku un ikurāt tobrīd kāds milzu lempis ieskrien virtuvē ar netīriem apaviem, aukstu šņabi un dumju joku.

kā propānsbutāns.
viens
divi
trīs:

eksplozija tomēr atlikta.

miersvirszemes un labs ir prāts.



P.S.

Vēl es biju diezgan laba pret zvēriņiem. Nesitu mušas, baroju Frenkiju ar krējumu, aizstāvēju viņu no piespiedu pastaigām laukā. Ar burkāniem izpušķoju mežā egli trijos stāvos- zaķiem, stirnām un aļņiem. Tiesa gan, šodien J. ierādīja, ka sasalušu kurmju rakumus, izrādās, var glīti pārnēsāt, tā nu mēs samainījām rakumus vietām un dažus nolikām dīķa malā. Mēs izvedojām Kurmjudārzu. Protams, dārgie kurmji, ja jums šai sakarā ir radies juceklis, tad es atvainojos un ļoti nožēloju savus milzu postījumus un vainas izpirkšanai, atļauju pagrauzt mežrozīšu saknes, kuras necilvēcīgi kuplo uz pagraba. Atvainojos vēlreiz, samtvēderi.