Jā, nu lūk. Es divu kvartālu garumā domāju, ka neviegli ir salikt "ar ko šķērsot Latviju", jo pirmkārt, gandrīz katram šķūnim miglainam pakalnam kāds ir veltījis kādu dziesmu (Abavas un Aiviekstes ozoli, Ik rītus[ Madona] kā cielaviņa, etc) tātad lokālais ir faktiski jāatmet.

Visgrūtāk ir ar Zemgali. Zemgale ir plakana kā lineāls, to ņemt ar Mobiju, Depešiem, Kraftwerku un noteikti- PinkFloydiem, sastingst mugura tirpās iedomājot Us&Them posmā Bauska- Jelgava-Dobele-Saldus pa apakšu, labības kulšanas laikā.

Kurzeme šķērsojama ar Vivaldi gadalaikiem un "Where are the greenfields where we used to run" REM koverā; pucējot A8 (libau) jānovaldās no klišejām ar liepājjrokkku; tur pat varētu igauņus- Vennasakond un visa veida Cures un citas saulainās, dusmīgās bērnības. Jā, jā Oasisus un Blurus un citus "kājas mazgāšu es rīt, alu dzeršu šodien" speciālistus.

Jūrmala- "a tuči, a tuči", MTroļļi dažādos gadugājumos, O.Kalpaka un Vikingu ielas stūrim: BG.

Vidzeme ir izrādījusies daudzslāņaina, lai arī tai kopumā gandrīz atdodu gandrīz visu sirdi un saku - U2. P48 šosejai (Cēsis, Valka) ielipis ir Coldplay "Till the kingdom come", Moment of Surrender ir Līgatnes pakalni un slēgtais līkums aiz Ieriķiem.
PinksFlojds izsenis ģeld arī Gaiziņa virzienam, papildināts ar Radioheadiem, vecajiem.

Latgalei ir tas, ko nevar atļauties ne Rīgā, ne ventiņos, līdz saknei izrautās iekšiņas un sagrābiens pa dziļo; nekādu pustoņu un jociņu, tāpēc bieži to nedrīkst. Latgalei tātad, visa dziļi plosošā un ķerošā izlase "Drive slow", mīlas un žēldziesmas, arī līksmie Beirut Nantes, SantaMariaDeLaFeira, dīvas- Nīna Simone, Frenklina, Vārvika, et al, gaumīgie slāvi un visi pārējie, kurus ikdienā roka liek pārtīt, jo tie nāk komplektā ar īsajiem, rentgenoloģiskajiem jautājumiem.

Atceļam, var sākt jau uzreiz aiz Jēkabpils Sinatras My Way un ap kengaragsu žagas ir pāri un var reboototies režīmam "Rīga."