nekad negulošās pilsētas
Londona šoreiz bija lādzīga.

("visi manim labi bija/kad es pate laba biju". ltdz.)

Izpalika bargā svelme un burzmas tika samērā nedaudz, tik cik pārvietojoties no Oxfordstreet biroja uz bezgaljauko ristoranti Hush (www.hush.co.uk), turpat netaļi, Bondstrītā. Tas bij' viens no visu laiku labākajajiem restorāniem jebkur vizitētajiem- glīti, sirsnīgi un stilā izturēti, līdz visāmi detaļām. Padevīgā kalpone nodevās eksperimentam ar artišoka ēšanu un artišoks tika varen milzīgs, ka kārtīgs latviets, ja tā būtu karbonāde sacītu, ka "karbonāde tik liela, kā klozetpoda vāks." Artišoks Milzenis atgādināja vārītu ūdensrozi, taču izskatījās glīti un process bija jestrs. Tomēr, artišoku ģintis: esiet rimtas savās dobītēs, pārliek tomēr neuzglūnēšu ar savām mazajām dakšiņām, zō, saules mūžu jūsu dobēm.

Tiesa gan, labu vīnu arī artišoki aiziet uz urrā: vīns mums bij' politiski korektais- Jaunzēlandes, jo viens no kolēgām, vārdā Brendans, varen atvērts ļaužs, ar atpazīstami draņķīgām manierēm un kurš tīkami solidarizējas uz viegli rafinētiem jociņiem par britiem, ir "down under" cilmes. Reizēm gan izgadās, ka viņš mazliet par ātru sāk savā čangaļ-angļu dialektā dragāt zem deguna, ik pa trīs teikumiem iemetot "youfollowme?" un tas izklausās pēc "yuflowme" un, pēc sestā džintonika arī mazliet citādāk (vieta jūsu interpretācijai) un tad nu tiek gardi izsmiets. "Look, look Brendan- sheep, the same as in NewZealand!" bij gaumīgs jociņš, kad klīdām iekš Soho mazajām ielām. :)

Otrs kolēģis, kārtīgs brits- blondruds un runā vēderbalsī caur degunu, dzimis un audzis Braitonā, kuram riebjas ceļot un viņš ēd tikai divus ēdienus, proti- hammurgerus vai picas, atzina, restorānā servētais burgeris esot tiešām pieklājīgs. (ja tā saka Leo, tad nākamgad šis restorāns saņems Michelin zvaigznes. un pieminiet manus vārdus :) .

Leo vieta varētu būt Parīzes Svaru un Mēru Palātā, Īstā Brita stendā: kā neko daudz nedarīt, bet izrādīt savu britānisko, Atturīgo Interesesi, būt Diskrētam un būt...būt britam- pastrupam, rezignētam un absolūti apmierinātam, visaugstāk godā turot Lielo Neiespējamību Grāmatu. "I am affraid, it is not really possible" viņš man sacīja, kad lūdzu pēc dienas caurlaides ēkas magnētisko durvju spārnā.
Taču, mazliet parunājot ar melnādainajām dāmām no Office Services, tas bij gan possible un tad nu man bija zaļa dzīve un piekļūšana visām telpām, kuras bij nepieciešamas. Leo neteica neko, pauda britisku izbrīnu, paceļot uzacis.

Pavisam jauks un spirdzinošs, kā rīta rasa baskājim ganiņam, bij' triks ar ugunsdzēsības sirēnām birojmājā. Piepeši vajadzēja evakuēties uz pagalmu, jo skanēja trauksme un smaržoja (!) pēc dūmiem- visi devās pa avārijas kāpnēm (ēka ir puskvartāla apjomā, avārijas kāpnes ir varākas tač, anyway: tās bija brangi nosprostotas ar ļaudīm. Viņi jokoja, nesteidzās un visādi citādi uzskatīja šo par jauku atrakciju kas, iespējams, tāda arī bija. Tad nu pēc pusstundas ilga tusiņaielas malā, iedzerta kapučīno un kārtējā flapjacka netālajā kafejnīcā, placebo ugunsgrēka un ļoti ilgas drūzmēšanās pie liftiem, lai nonāktu atpakaļ birojā, man tapa skaidris, ka līdz britāniskai mierturībai ir kāds brīdis ejams.


Taču, visā visumā: lielpilsētu valdzinājums ir tajā, ka skatienu var palaist bišķi tāļāk, tas atduras pret lielākiem kontrastiem un krāsām: gan ādas, gan valodu, gan temperamenta (tas tāds profesionālais kretīnims uz izteiktas dažādības cienīšanu) un visādi citādi: var ienirt, pazust un nozaudēties no dažādām sīkspazmiņām, iejūkot pūlī un atslābinot pārkoncentrēto smadzeni. Ja kārojas ne tikvien Izdzīvot, bet arī Dzīvot lielmērogā, tad nākas gauži pārrevidēt savus uzstādījumus par to, kas ir svarīgi un kas nav, piefiksējot, ka nereti no lieka un gauži nevietā tērējam enerģiju sīkumos, lai vienkārši d.z.ī.v.o.t.u, detaļām atstājot tikvien detaļu vietu.