Malacas Sauciens. Adrenalīngeita.
Oiiiiiii.

Skatos uz rītnakt noairējamo karti un laika ziņu moduļiem un smagi pūšu, vērojot kilometrāžas no Burtniekiem līdz Stienūžiem.

Vienādiņ, gan laivu, velosipēdu, kāju un citi koši un fizisko noturību mazāk paģēroši notikumi visi kā viens ir par to, kā likt sirdij pumpēt ātrāk un vairāk,
atgūt sajūtu, ka lūk, šeit jūti katru savu šķiedru un zini, ka esi dzīvāks par dzīvu, nevis tikai biroja objekts apēstās pārtikas transportēšanai.

Tomēr ik reizi, kad gatavojos kāpt laivā,
velku hidru, pogāju glābšanas vesti un āķīšlentām skrapstot aizdaru cimdus,
iekšēji griežu zobratus un domāju, kāpēc, kāpēc es to daru, vai tiešām nevarēju izklaidēt sevi kā samērīgāk un saudzīgāk, iemācīties skatīties tēvē un spēlēt dambreti, vai vienkārši, kaut kā rāmāk?

Bet patīk taču pastaigāties pa varēšanas robežu un zināt, ciktāl vajag un var iet, lai pārnāktu siltumā un sausumā un nokristu laimīgā un uzlādētā čupiņā ar ļoti attīrītu un izvēdinātu galvu, kaut arī pilnīgi vienmēr PIRMS TAM dumpojas tas iekšējais "āāāā, palīgā, man bail" ar zemāk stūrī nogalbāto "ooo, cik ļoti lielisks notikums, biežam. "