atbrīvošanas aleja
Naktī iebraucu Rēzeknē. Naktī tāpēc, ka nevarēju vakar ātri pabraukt, kaut kur aiz Aiviekstes sagrāba Laimības Lēkme, bij' jāpiestāj pie vienas upes, tad pie citas, jāpašukurē Jēkabpils šaurās ieliņas un jāpaklausās Teiču purvs. Tās jūnija strupās naktis, kad īsti nemaz nesatumst, beidzot ir ko elpot un viss liekas tik ļoti dzīvespilns, ka ne aizmigt, ne piestāt, ne pabraukt. Radiofrekvences var palaist skenēšanas režīmā uz apli, jo visi spēlē vienu un to pašu, Gusts Kikusts ar Uģi Lībieti ik pa brīžam stāsta par notikumiem ārzemēs vai vīngliemežu audzēšanas asociāciju; neizgaismots kamazs velk neizgaismotu traktoru – kam viņiem CSN, lai spīd pa ceļu jāņtārpiņi un galu galā, pēc skaņas jau zemi jutīsi, lidotāj'. Zīlānos gaisma dega divās mājās, Viļānos kādās piecās, tautas skaitītājiem tur daudz darba nebūtu, bet nakts piesegā tas nerūp, uzmanos vien no acīm zāles augstumā. Taču zvēri staigājās citās pļavās, gludā šoseja tos neinteresēja nemaz.

Pilsētā viss kluss un mierīgs, kā nekā, darba dienas vakars un Atbrīvošanas aleja ir pārrakta un tāpēc vairs nav galvenās ielas, pilsētas centrālās ass, atskaites punkta. Krogi tumši, viesnīcnieces jau gulēja, dūca vien dārza laistītāji. No rīta ceļa strādnieki urba un kala, tirgū tantiņas izkārtoja svaigus redīsus un tikko saņemtas humpalas zaļās kartona letēs. Un es pirmoreizi drusku nokavēju pati savu uzstāšanos, jo pārraktās ielas ieveda bezceļos un aplamā maldinājumā, kur Google Maps android tālrunī nepalīdz nemaz, palīdz koša simtlatnieku programmas dalībniece, norādot, ka pie manis meklētās adreses netālu ir arī laba točka un tajā virzienā arī jāiet.