Nākot no stūra veikaliņa, ar biezpiena sainīti vienā rokā, jogurta turzu- otrā, nokrāvusies ar laptopsomu un mazo, pretīgo rokassomiņu, kurā valda pasaules haosa dēmoni, pamanīju, ka Skolas ielas sniegs jau bija pelēku dubļu krāsā, bet tālāk, Esplanādē kokiem lapas vēl nosnigušas. Kaut kas no septiņām dienām pirms ziemassvētkiem, kad ir vēl jāpaspēj simts darbi, dāvanas mīļajiem atliktas uz pēdējo, cerot ieraudzīt brīnumu jēdzīgas lietas izskatā (un tad sagrauzties par to, ka nekā tāda, saprotams, šajā pasaulē nav un pēdējā brīdī ķerties pie nemateriālā: teātru/operu biļetēm, "dāvāsim vairāk saticības", utmldz), kad no rītiem sāp pauris no naktīs pārņemtā karstvīna un ņudzeklis norimst vien laukos neglābjami sadzedzinot cepeti, piparkūkas vai pēc jāņiem cepeškrāsnī mirušo peli.

Bet ir taču tikai piektais novembris un pirmais sniegs.