Pokaiņi, dublis trīs. Nekādu jūtu.
Pirmā reize uz Pokaiņiem apsīka tepat, galvaspilsētas brīvdienīgajā labestīgumā, otrā reize atsitās pret "sava dzīpara ieaušanu Pikšu audeklā", proti K. Ulmaņa Pikšu spontāna apmeklējuma un vēlāk, izbraucot cauri Nākotnei, mums piesitās vajātājs, kurš ievilka maldu ceļos, tālab iepazināmies ar aglomerāciju Pokaiņu masīva tuvumā, pašiem Pokaiņiem paliekot nesasniegtiem. Never give up, kā māca vīriņi safrāna un samteņu krāsas ķitelīšos; vakar notika trešā ekspedīcija uz Pokaiņiem. Un neskatoties uz jau trešoreiz izdrukātajām kartēm, arī trešoreiz mēs tās atstājām printerī- neviens nevar pateikt, ka kartes nebija. Karte bija. Mājās, drošībā, jo kam gan kartes, ja uz Pokaiņiem braucam.

Liepājas šoseja šķērsojot Lielupi tapa saulaini spoža, ceļš kā sidraba stīga un tumšmelni mākoņi palika Rīgai, priekšā vērās ziemāji un vasarāji un saule caur mākoņiem, pilnīgs stariway to heaven, Annenieku kratīgais ceļš veda caur negaidīti kalnainām un spodrām ainavām- Zebrus meži tālumā mirdzēja koši zili kā jūra no Šlīteres bākas. Priecājoties par izdevušamies dienu jau uz to brīdi, klāt bija arī blēdīgais Dobeles- Īles ceļš, ar tiešām skaidru apsolīto norādi pie pagrieziena uz P. "Ir dienas, kad P. paši pretī veļas" nosmējos, pēcāk P. "īpašīgums" tika iemiesots 2 biļešu- gidu rūķīšu paskatā, viņi, laipni sagaidot apmeklētājus metās dot labākos padomus, piemēram, neiet uz Mātes akmeni, "jo baigais gabals", bet noteikti iegriezties pie Līgavakmens un Čūskakmens (hohoho, paldies, paldies!). Kamēr pētīju karti, biļešu- gidu rūķītis apsolīja, ka ekspotīcija varētu mumsiem ilgt uz stundām trim, "līdz ar tumsu jūs būsiet klāt, ja neviena matērija jūs neievilks", vēl brīdi pazvaigājot par to, ka tālruņiem še neesot zonas un Kalnu, kurā Zona ir Viņiem, dodamies cauri Pokaiņu vārtiem, nofiksējot, ka saule un rietumi, tātad, atrodas pie labās rokas.

Un neko.

Nekas nenotiek, sidrabā nepalieku, koka laipa ved pāri slīkšņai, tad pazūd nekurienē un pa savādas lapu-skujkoku jaunaudzes piekalnēm mēs meklējam Kaut Ko, nr4. Apšu un bērzu lapu vidū uznirst kaudzīte ar akmiņiem: kartē atzīmētiem kā Šķīstītava, tad cita, meža vidū atspīd purva dīķīšu spožās acis, Zirkurāts, kurš skan vareni, tomēr izrādās maza kaudzīte un nothing spešsel today, bet toties, trāpām uz centrālo taku, kura šajā burvestību pilnajā vietā ir melna, ciešu soļu nostaigāta: vislaik šķiet: "kad diez kaut kas sāksies" un ceļinieki viens otru iedrošina atmest tās rīdzinieciski švītīgās cinisma bruņas, paieties pretī dabas mātei, "atvērt tos vārtus ar mīlestības atslēgu", ziniet, kā stāvēja rakstīts ceļvedī.

Kartes P. ir zīmējis kāds varens abstrakcionisma meistars, visi maģisko krāvumu izvietojumi ir aptuveni un kad uzieti, tad atkal pārsteidz ar to, ka leģendas bija krietni varenākas par redzamo. Toties mežā ir plosījies ar labu gaumi apveltīts lapu krāsotājs, purvā, kurš sanāk tieši pa vidu, slejas bieza un kūpoša migla, mežs ir pavisam kluss un gatavojas ziemas ienākšanai. Ik pa laikam atrodas vēl pa akminim, bet NEKAS TĀDS, saprotams, nenotiek: mežs kā mežs, purvs kā purvs, sestdienas vakars pie rudens. Itin operatīvā un veiklā solī dažādos jaudīgos vārdos nodēvētie kontrolpunkti tapa ielasīti, gremdējoties apcerēs par Pokaiņu vilku iespējamajām vakariņu preferencēm un lai arī, gaisma beigās bij pārvērtusies par tumsu, akmeņi dejas nesāka, tumsā nespīdēja un tā nu katris paliekam pie sava- Pokaiņu un senzinību turētāji pie sava, dabas ciemiņi- pie iegūtajām pāris stundām svaigā un dzestrā gaisā un summa tam visam ir labi pavadīts laiks.