Apžēliņ, es kādas trīs minūtes bolījos uz "lietišķajos", tad uz "nemācīšanās Latvijas Universitātē", un atpakaļ, jo lietišķie taču (tā senilais un sirds dziļumos eksaktā nūģa prātiņš ietiepīgi mala uz priekšu) var būt vienīgi lietišķie matemātiķi (tas nekas, ka datoriķi jau kopš deviņdesmitkautkādaneliela gada), un nekas cits, tad vēlreiz izlasīju par planšetēm, līniju ritmiem un Vecozolu, kas ar LU FMF nekādi nelīmējās kopā, un atcerējos, ka ir (bija?) tāda Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola?

Pārdomājot atbildi uz jautājumu, apzināti izmetu visas ētisko principu deklarācijas (pagaidām gulbi nositis neesmu, bet nav arī bijis nopietna pārbaudījuma, kurā tādi principi aktualizētos), un tad paliek (cik nu atmiņā to var kopsavilkt) divi principi, no kuriem viens – proti, ka fiziskās aktivitātes nav domātas man, nupat ir sācis šķobīties, tiesa, ārēju iemeslu pēc.