Patiesi, patiesi, tavi vārdi, taču tie rāda vien to, ka lai gan laika gaitā saturs ir dažādojies (no miestiņa cauri brandvīnam, stiprinātajiem vīniem, deviņdesmito gadu sākuma diversitāti uz tehniskajiem surogātiem (kāds ir tas pats Dzeltenais), un uz kaut ko pagalam grūti iedomājamu nākotnē), taču ietvars ir palicis nemainīgs, un tas ir divējāds: proti, no vienas puses, līcis ir tik lieliski piemērots traukam, no otras - tauta ir lieliski piemērota līča ergonomiskajai simbolikai, ka šādu fenomenu vienlaicīgu pastāvēšanu nevar uzskatīt par aklu sakritību.

Jāsecina, ka Traukam ideāli piemērotais Līcis, ko tik kautrīgi apņēmusi dievzemīte (metafora ir sevišķi izdevusies, jo tā ir seksīseksīseksī, tālab aktuāla) ir mūsu tautas likteņa entelehija. Par to liecina mūsu tautu saimes senvēsture, kad aizmūža laikos šī ūdens un zemes rotaļīgā konfigurācija kā pārdabisks magnēts no pieurālu plašumiem pie sevis aizvilka mūsu senčus - baltu ciltis. Varam droši teikt, ka Līcis mums ir no Laimas šūpulī par mērķi un likteni ielikts, bet Pērkontēva zibensšautras mūsu senčiem ir gaismojušas cīņām un pārbaudījumiem bagāto ceļu līdz tā krastiem.