Mandžūrijas dienas un naktis
Sacensības vakar bija tādas: autobrauciens uz Vecpiebalgu, veloskrūvēšana ar rotaļu "iedo sešnieku!" (to īsteno komandas džentlmeņi, kamēr es taisu trases maizītes un dalu termosus), pareizo apģērbu/apavu izvēle (1th FAIL!). Tad prologs OScore: 6km, noteiktas vērtības KP , bet kā gadījās, kā ne, ka apmēram pēc pirmās pusstundas mēs ielpēsām pirmajos dziļajos sniegos un sākās kārpīšanās pļavās (lasi, kupenās līdz dibengalam, ja skatās virzienā no potītēm uz augšu). Salasījām punktus, bet bijām pārvilkuši laiku,tā nu visā posmām saņēmām 0 un pēc īsas pārpakošanās- sākās veloposms, uz kuru es liku lielākās cerības. Tik lielas, ka aizmirsu uzvilkt velobikses, tāpēc tēmu par dibena jutīgumu šodien labāk necilāt. (Un ieraugot velosipēdu, atsevišķas nervu & muskuļu grupas savelkas čokurā.)

Veloposmā salasījās kādi 40km, pa šoseju, sasalušiem zemes ceļiem, mežatehnikas takām un uzskrējienu Brežģa kalnā, rotātu ar Vecpiebalgas reljefu, galvenokārt gan augšupejošu. Bija brīdis, kurā es spoži baltā, sniegainā laukā skaidri redzēju gaiši zilus ziloņus (pieskaņotus velosipēda un cimdu krāsai) un atgaiņājot pārdomas par plīstošiem asinsvadiem; tad uz sekundi nāca cerība- šķita, ka kalnam sākas lejupgājiens. Tā, protams, nebija- vien nākamais līkums pirms kāpiena, bet tur bija jāmeklē KP un tad pirmajam sevis pārvarēšanas koridoram laikam biju pāri, tiesa gan, sekoja vēl divi un tad nāca kāju posms. No prologa jau bija zināms, ka ar kalnu zābakiem nepaskriet: baisi smagi, tālab uzāvu vecās pelēcītes, zinot, ka mani sagaida 2 stundas slapju kāju. Fināla posms izdevās mīlīgs- bridām pa sniegu līdz jostasvietām, slājām pār Ineša ezeru uz salām, kā arī, iepazināmies ar pāris agresīviem sunīšiem un tad atkal, pa kupenām līdz Vecpiebalgai atpakaļ. "Lēna sestdienas pasaka."


Secinājumu sadaļā- mans aprīkojums ir labāks par manu tehniku.
Rīcības sadaļā- ir kur augt un tiekties, ja vien to tiešām gribas, kas atkal ir neviennozīmīgs jautājiens. Jo diena bija skaista; ja neskaita mirkli ar zilonīšiem un patstāvīgo asins garšu mutē, bet tās skaistās dienas jau var vadīt un veidot visādi, ne tikai piedzenot muskuļus kā bluķīšus.