īslaicīgs, bet izteikts nīgrums
nu, bļ. atvainojos.
tas ir pzģc.
galīgs.
atvainojos vēlreiz.

Kālabad tērēt laiku, naudu, deldēt nervus, melst caurām diennaktīm, pierakstīt pilnas preses slejas, glancētas un makulatūras cietībā, sadrukāt katalogus un aizķēzīt frekvences slavinot pašiem sevi, sevis izdomātos un pilnīgi murgainos procesus, ja pats produkts nevienam nafig nav vajadzīgs un rezultāts neintetesē pat prokejtā iesaistītos?

Mērķis ir imitēt darbības, viedi pasprēgāt par "bottleneckiem", "valīdiem argumentiem", "burning deadliniem" tādējādi, imitējot interesi un rūpi? Formāla saistību izpilde?

Kam vajadzīgas tās ūbersarežģītas shēmas, kuru atšifrēšana pēc tam ir galvenā nodarbe, nevis rezultāts, kāpēc paši sev tik ļoti aizmālē apvārsni?


Esmu kāpēcītis, jā.
Industriālais infantīlisms piemeties, varbūt.
Varbūt. Mēdzu par daudz domāt. (mea culpa, mea culpa)

Bet man tomēr liekas, ka dzīvot/strādāt/darboties vajag ar jēgu. Ar nemākslotu motivāciju, lai cik cēla/grēcīga/piezemēta/egoistiska tā nebūtu. Bet tikām, sirdsapziņa spiedz un veļās laukā, kā negaidīti dziļš dekoltē, uzrādot acīmredzamo iekšējo konfliktu un vēlmi distancēties, neidentificēties.