Man ļoti patīk braukt.
Sevišķi jauki ir braukt tumsā un uz mājām. Uz darbu doties ir nepavisam ne košerīgi, patlabanējā izpausmē pastiprināti netīkami, tāpēc tagadiņ par to nemaz nedomāšu.

Mājupceļš sākas, uzķerot vajadzīgo noskaņu jau pilsētā: sakarā ar to, ka priekšā ir 297 km, mazliet smīnīgi un viltīgi apbraucu sastrēgumus, sak- es, gargabalnieks, nevaru mīcīties te ar jumsiem, diemžēlībā. Saleju dīzeļspēku, nopērku sev ūdeni un statoil interpretāciju par kafijas tēmu, ij esmu gatava jautrajam posmam nr.Viens- posmam Bānis. Tā arī neesmu īsti noskaidrojusi, kāds ir atļautais ātrums uz maģistrāles- pieņemu, ka 130 km/h: ceļa zīmes man hroniski neizdodas Pamanīt iedzimtās paviršības, dzīves laikā iekoptās tuvredzības ij, visbiežāk- nepareizi izvēlētā braukšanas ātruma dēļ. Šajā posmā valda pāris svarīgas likumsakarības- būt gatavai uz piepešiem remontdarbiem- pat tad, ja pirms pāris dienām asfalts vēl bija, tad var iegadīties, ka nakts aizsegā ir plosījies leišu racējs vai asfaltgrauzis un tagadiņ ir iespēja pārliecināties, kā automašiņš turas uz "strīpainā seguma." Jāatzīst, ka racējs uz rudeni ir rimies. Jauki gan. Paldies. Otra: vēlams zīmi 110 km/h uztvert personīgi un pieskaņot braukšanas ātrumu, jo reizēm tur gadās kāds Kontrolpunkts, ij kā runā, tās vis neesot diez ko sirsnīgas sarunas. Trešā: nezaudēt modrību. Pēdējā laikā mani mazliet satrauc neskaidrības par to, vai meža zvēriem ienāk prātā šķērsot bahni un tālabad- profilakses nolūkos: vai labāk ir turēties iekšmalā vai ārmalā. Bet šī pārdoma nav graša vērta. To vienkārši nevajag apsvērt. Modrības nezaudēšanā lieliski līdz ik ba brīžam redzamās riepu/bremzēšanas pēdas, kuras nereti aizved uz vienu vai otru grāvja malu. Šķiet, ka būtu jauki tomēr atstāt aiz sevis ko cēlāku, nekā riepu švīkas afaltā, kuras liecina  par neprātu, neveiksmi un citu "ne" faktoru kombināciju. Nevelk.

Posms nr. Divi sākas Paņevēžas Statoilā ar vēl viena ūdens buteļa iegādi, izstaipīšanos un lavierēšanu starp pilsētas bedrēm. Mans mīļākais posms visā maršrutā- mežonīgi līkumainais meža ceļš, Kurzemes silu un līkumu ekvivalents, tostarp arī ļoti šaurs. Adrenalīns un modrība, vasarā arī avenes un mellenes, ja pasažieri ir ļoti uzstājīgi. Šo posmu varētu dēvēt arī par Kaķīšceļu, jo brīnišķie pūkaiņi, sevišķi ap Stumbrišķi un pirms Zaprutišķiem mēdz spēlēt spēli Kaķa Ministināšanās: "skriešu pāri.../nē,  tikai līdz pusei..../bet tomēr-metīšos atpakaļ". Visiem veicas.

Vabalinku ciemā ik reizi nodomāju, ka vajadzētu piestāt un pabildēt- ciematiņš ir īpaši fotografējami noplucis- divas vienvirziena ielas, starp kurām ir vecas koka mājeles,  daža apdzīvota, bet daža pavisam skumja un vientuļa, ieaugusi sen stādītos un sen aprūpētos dzīvžogos, flokšos un ceriņos, kuri savā nodabā ir pakļāvuši apkārtni un turpina augt. Cilvēkus Vabalinkos redz tikai naktīs, turklāt tos, kuri grīļīgi slāj pa ielas vidu, pieturoties pie ķerras ar piena kannām. Vakarējs slaukumiņš, jādomā. Pēc tam ķēdītē sadevušies ir citi mazmiestiņi, kuri palēnām atduras Biržos un tad jau robežpunkts pavisam tuvu, izskrienot caur labības un cukurbiešu laukiem, garām pāris melnraibiem ganāmpulkiem un pamājot dzeltenajam zirgam, kurš tur ganās vienmēr. Tieši pirms robežas visbiežāk  arī uztrāpu policistu prozai, stāstot stāstu par neapzināto rīcību un apņemoties nākamreiz tik ļoti neaizdomāties. Turklāt, es tiešām tā domāju. Ka centīšos.

Trešais posms iegavilējas, ieraugot uzrakstu "Skaistkalne" un šķērosojot upi, uzrādot pasi ij izejot pārējās, labi iegaumētās Procedūras, ieskaitot atbildi uz jautājumu, vai kāds  uzvārda brālis, kas ir šī robežpunkta priekšnieks, ir  mans radgabals. Nē, labvakar, kā nav radgabls, tā nav,  "paldies, tiekamies jau pavisam drīz atkal, uzredzēšanos."

Visjocīgākās sajūtas atgriežoties,  pārņem  braucot garām lauku māju pagriezienam, taču nedodoties turp. Pabraucot garām pieturai, kur tika gadīti siltie, sarkanie  "skapji",  kā dēvējām ikarusus, vai  pēc speķmaizēm, jeporģīnēm un asām Dzintara smaržām smaržojošie  Ilūkstes/Neretas autobusi, lai dotos uz Rīgu pie omas un brāļiem, vai vēlāk jau, uz lietišķo sagatavošanas kursiem. Ilgi tur tika stāvēts dažreiz, lietū, sniegā un saulē-  autobusi reizēm nepieturēja vai vienkārši, neatnāca, tā nu nācās vien stopot, vai arī-  Rīga aizgāja gar degunu. Pie pieturas auga lapegle, vienmēr košāki zaļa par pārējiem kokiem un visai nepiederīgai tai vietai. Garāmbraucot sajūtos gauži un sasodīti pieaugusi: tas bija taču pavisam  nesen,  viena pusaudža gadus atpakaļ, kad autobusu gaidot, vienmēr skatījos uz  pamali, aiz kuras ir pilsētas gaismas- likās, tur ir  īstā dzīve un apsolījums, ritms, kurš vilktin vilka,  tagad traucos uz turieni tieši tāpat,  no dažādām debespusēm  gan. Mainījušās vien detaļas, samazinot ilūziju skaitu, toties apjaušamā konkrētība šķiet tīkama,  samērā.  Īstās dzīves sajūta nav atkarīga no  pamales gaišuma un autobusa, tā  pie sevis apmetusies dzīvot.

Naktī braucot, pasaule izskatās pavisam apaļa:  tālās  māju gaismas ap horizontu, pilsētas, lauku viensētas. Apaļas acis zvēriem un apaļi šilierējās astarotāji ap stabiņiem,  sablūrējot nakts krēslu, atspīdumus un radot pavisam spokainus tēlus, apaļus, protams. Šodien man visur rādījās velosipēdi, piemēram. Dažas reizes strauji bremzēju, jo likās, ka redzu velosipēdistu šķērsojam ceļu, bet, par laimi, itin nekā: ceļš bija tukšs un atdūrās  Rīgas mājas pagalmā. Patīkami. Kontrasti starp izgaismoto, dzīvelīgo ielu un pilnīgi tumšo posmu  starp laukiem un mežiem,  liek sajaust noskrējienu, kura priekšā šaidienai kapitulēšu.  Bet braukt ir forši. Un atbraukt- pavisam.




[sic! komatkopībai spāki galā.]