Jo, Dassin
Tagadiņ atveram direktoriju /music/ un palaižam folderi "banalitātes, francais".

Kaut kas tāds man skan pa viesnīcas logu arī, pastarp citiem trokšņiem, lamām un sarunām. Pirms pāris stundām sēdēju Luksemburgas dārzos, (no kurienes bariņš žandarmu pēc brīža visus sēdētājus, skrējējus un staigātājus izsvilpa laukā ar svilpošanu) uzgrauzu kruasānus ar kafiju, jo bija pārņēmusi parastā dižpilsētu sērga: ka ēšana un citi tradicionālie kairinājumi (kurpītes, somiņas) strauji nodilst, atstājot vietu vien vienam- aptvert pilsētu. Parīzes kontekstā, tas vienkārši nozīmē nepārtrauktu pārvietošanos pa visādām mazielām un laika neatvēlēšanu "piesēst un uzkost", jo gribas redzēt to un to un to arī.

Pievakarē, kad jau uznāca pirmais guriens, atskārtu, ka esmu aizmirsusi datorsomu, rīta skurbumā iesviedu šamo mazajā čemodānītī, bet ar to tač nevar rādīties konferencē. Tā nu devos "tepat ap stūri" nopirkt "pirmo, kas šķitīs adekvāts", bet laimītneražiņ, bija ikurāt jau pusdeviņi un tuvīnās blvd. St. Michel un St.Germain bodes jau klapējās ciet. Noskaidrojās, ka Fnac Elizejas laukos strādā līdz pusnaktij un paķerot "ņemsevlīdz" kafiju, nolēmu doties vakarējā pastaigā. Maršruts- 7 km vienā virzienā sanāca uz teju stundu, bet tās bildes apkārt tik daiļas, ka lidot aizlidoju, Sēnas krastmala, gaismas un "viss-tas-parastais" tak jau tomēr, pieķer mazliet.
Un tad atpakaļ, ar vakariņu pieturu kādā bārā, kur amerikāņu viesstudenti Sorbonnā svinēja Kautko, dziedot karaoke; piemēram, My Way, bet es ķēros pie nelielas karafītes ar božolē un milzīgu svaigsalātu šķīvi un pēcāk, ar patiešām priekšpēdējiem spēkiem pārvilkos savā kajītes lieluma viesnīcā un izslēdzos acumirklī.