par kādu zosi
lietotāju vedjmah und kinskis noturētais diskuss par tandori, svētkiem un simboliku, man atgādināja kādas Mārtiņdienas svinības ar zoss cepšanu.  Tātad, reiz, sajūtot rudens pirmās salnas un pie-dabas piknikusezonai beidzoties, sadzīve atgriezās iekštelpās un  tās gastronomiskajam mīlīgumam tika pastellēta cepeškrāsns, pīrādziņu, ceptu lašu un ceptu ābolu radīšanai.  Kā nu gadījās, kā ne, ka ar pirkumu izlielījos famīlijai, kura nekavējoši paģērēja vakariņas ar pildītu zosi un trim citiem ēdieniem un ka visi ieradīsies un Novērtēs.  Pienāca zīmīgā mārtiņdiena, devos uz tirgu, pārnesu milzu zosi, kura tika apsālīta un nakšņoja ledusskapī,  sagatavoju ēdienkarti nākamajai dienai. Vakariņu plāns bija sekojošs: apelsīnu-burkānu krēmzupa;  zoss ar grillētiem dārzeņiem, brūkleņu un zilā siera mērcēm; desertā- vaniļas mērce ar ceptiem āboliem. Vai peldošās salas. Viesu skaits: 7 pieaugušie, 2 bērni, kuriem visai daudz kas negaršo un garšo tikai čipši un kooola.   Zīmīgās dienas agrā pusdienā teciņus solīšiem sataisīju sev matos copi, apsēju izrakstīto lina dvielīti  kā gurnautu un sāku procesēt ēdmaņu: pirmā tapa zupa, jo tā ir tik vienkārša, ka nav pieminēšanas vērta un pirmais ēdiens gaidīja savu uznācienu bez starpgadījumiem. Arī abas mērces uztapa viegli improvizējot un bija skaidrs, ka spēs rotāt, papildināt vai glābt jebkuru gastronmisko (ne)veiksmi.   Pamazām ķēros pie zoss:  sagaršvieloju, sagriezu ābolus,  ķiplokus,  sastampāju brūklenes, riekstus, iesildīju krāsni un sāku pildīt zoss vēderu ar pildījumu.  Zoss bija liela, pildīju ļoti rūpīgi, aizdrīvēju visas ribu apakšasun tā.  Tobrīd no visa spēka centos nedomāt neko, jo vispār tas process nebija diez ko estetisks un vai patīkams, taču kā zināms,  katram savs upuris bija jānes: zosij pati, man pārdomas pildīšanasprocesā.  Kad zoss beidzot bija pilna ar āboļiem, instrukciju lapele zināja vēstīt, ka tagad ir jāpaņem speciālais pārtikas diegs un līkā adata un tas viss jāaizšuj ciet. Un lūk, šajā momentāsmiekli vairs nenāca,  jo tā sajūta, kad velc cauri ādai diegu un adatu bija īsteni derdzīga un pieķēra līdz kaulam,  tālab fiksi, fiksi, paviršā krustdūrienā aiztrākelēju zoss vēderu un iesviedu krāsnī, iesviežot arī mazliet konjaciņa, mieram.  Es visai droši zinu, ka man nav grūti izvilkt skabargu (vai baļķi:)) otram cilvēkam vai citādi veikt kaut kādas medicīniskas palīdzēšanas manipulācijas, taču šūt ādu ar mērķi vēlāk pierīties- tas bija way too much un uz turpmāko vakara daļu biju mazliet sadugusi pārdomās par rijību, gastronomisko baudu trauslo ledu un tādām lietām.  Zoss palēnām tapa gatava un tuvojās stunda, kad bija jāierodas viesiem no maliņu maliņāmi,  es  vēl žigli ķēros pie deserta: vaniļas mērces gatavošanas. Atkal: recepte acu priekšā, sekojam instrukcijām un katlā tiek liets piens.  Maisot un gaidot rezultātu, no kautkurienes uzplaiksnī epizode, ka Kāds ar to pašu nazi, ar kuru es griezu vaļā piena paku, bija griezis citronus un rezultāts ir acīmredzams: piens ir saskābis. Tā nu rotājusies ar pagalam nelaimīgas mājsaimnieces izmisušo skatienu, norāvu piena pārslas podā,  salti uzrūcu  džentlmenim par cerētā atbalsta nepaušanu cerētajā veidā,  pazudu virtuvē Glābt Situāciju.  Proti, kult puturkrējumu. Ņemam putojamo trauku, ņemam mikseri un kuļam, kā jau parasti. Bet nē. Pirmie lāpstiņu griezieni liecina, ka kaut kas šeit nav tīrs un neiet cerētajā virzienā. Kā tad, arī putukrējums, bezdievis, ir pārgaidījies veikala plauktā savu labāko stundu un jēdzīga reanimēšana nevaid iespējama.   Nu labi. Saldētavā dežūrē saldējums. Katram gadījumam.  Tā stunda ir nākusi.Ap to brīdi, kad biju jau visai  sadugusi, jo zoss vēl nebija gatava, deserti sapurgāti,  Un Vispār (ja mēs būtu laukos, tad šādās situācijās var skriet prom uz mežu),  saradās skaļi un trokšņaini un pārlaimīgi viesi,  visi ālējas un bļaustās, līdz apsēžamies  pie galda, ātri apēdam zupu, malkojam vīnus un tā, tad  nu beidzot tika ienesta brūna, milzīga zoss, aiz kuras sēžot, es  neredzēju pretimsēdētāju. Brāļi ķeras pie dunča un griež to vidū puš', katram tiek pa gabalam un sākas neizpratnes pilna murdoņa- tā jau garšīga, bet nu pacieta, pacieta,  cits caur citu, vaigiem spīdot zoss taukos,  sarunājas, apmainās dienišķajām frāzēm par švakajiem zobiņiem un citām nedienām dentālajā jomā,  kamēr es grimstu aizvien dziļākmājsamnieces nelaimībā un neēdu nemaz, skatoties uz visu šo ņemtiņu un mēģinot aizmirst to adatas un diega sajūtu, to sapurgāto desertu un vispār, to, ka kaut kas ir pavisam nepareizi  un ir maināms, attieksmi ieskaitot. Lai nu vai kā, pamazām jau vīns darīja savu,  dziedēja mieles un no milzu putna bija palikušas vien pāris kaulu kaudzes un sasalušu tauku ezeriņš cepamajā pannā,  deserta saldējumu izrijām no pakas ar karotēm pa taisno,sīkie ālējās un lēca pār dīvāniem un spēlēja ģitāri  un paslēpes visās istabās.  Tā jau viss bija labi, vien  gaļu es pēc tam ilgi neēdu un dzīrēs zosis negatavoju.