par savietojamību
Jā, jā, es arī, arī es esmu pārvērtusies no cilvēka, kurš no rītiem, solīdi tērpies iet strādāt birojā, par cilvēku, kurš no nekur nesteidzas, pieceļas pusdesmitos un atceras, ka jāiet skaistums sakopt. 'Mirkļa struktūras' kokteilīts ir padevies mazliet kosmiski-molotovisks, endorfīni klapē pa visiem pakšķiem, tāpēc jānēsā kabatā akmenis un kastanis, i neka lai ar to vacajam svīstu/po vortīmi raidout/, bet lai vienkārši pie zemes noturētos ar pēdām.
Vakar aiz lielā mulsuma paveicu apmēram trīs lietas,
- nopirku alpīnisma zābakus savām "mierpilnajām un dīkajām" brīvdienām purvos, kāpās un citās viltīgās vietās, kur nu vien, dzīves kumeliņam labpatiksies mani ievilināt,
-parakstīju pāris papīrīšus un
- savācu savu veco velosipēdu, kurš tagad papildina manas automašiņas kaujiecisko kolekciju un man, funkcionālā ziņā, ir Octavia Coupe.
Pie viena, esmu pastāvīgi atgriezusies pie sava jaukā, baltā panciskā makintoša, kurš tapa pagādāts līdzīgā zituācijā pirms trīs gadiem.
Un tad nu vakar smaidīju un māju, kad izrādījās, ka mans glaunais (SARKANAIS!) ārējais disks, kurā es gādīgi visu piektdienu sagāzu trīsgades PC darba augļus, ogas, atombumbas un kompostu arī, viš ne lūdzams nerunā ar Mac. WD uzvedas kā parasts ārējais disks, bet uz PC tam bija smalks sinhronizācijas softs, kurš visus manus datus ir pārvētis neatveramā, bet makten drošā datubāzītē, kuru uz ābolīša nekādi neatvērt. (nemaz nerēciet). "Lai mūžam zaļš ir prakses koks!"
Un vēl es prognozēju jaukus brīžus pasauļu savietojamībā, kad saņemšu bezvadu tīmekļa rūteri, bet nožēlas jau nebūs nekad un nekur, jautājiens vien, cik ilgi var spert kaimiņu tīkla plūsmu....
Un vispār.
Šobrīd ir bezvīzu režīms ar Austrāliju, arī Babilonu varētu doties uzmeklēt, bet savs dublītis nevar palikt nebrists, sava grants, smilšakmeņi un citi granti; uz tiem, kam šogad deviņdesmit, apvainoties nedrīkst un zobgalēt jābeidz.