trešais baltais krekls un dziļa elpa
vismaz trīsreiz šodien ievilku elpu dziļi jo dziļi, līdz plaušu pašai apakšai un lēni, nesteidzīgi izelpoju, jūtot, ka vecajiem viedajiem bij taisnība: dziļa elpošana patiesi nomierina.
vismaz trīsreiz šodien atskāršu, cik apbrīnojami naivi/pavirši/vienaldzīgi/bez-domīgi tiek apsaimniekotas impērijas, kuru publiskā robeža itkā iedveš cieņu, ja pat ne ne bailes un publiskā robeža runā par uzticamību, sistēmu, kārtību. bet kad nejauši izveram greznās bruņuvestes oderi uz āru, tad raupjā vadmala, milzīgiem trākeļdiegiem, zirga dūrienā sadiegta, ar izoleni aptīta- smieties, ne raudāt, cik optimistiski. bet no ārpuses izskatās zolīdi, fasādes ieeja akmenī un stiklā, marmorā un zeltā.

then again. tā protams ir iespēja, nevis problēma un izaicinājums, nevis neiespējamība.

es beidzot sapratu, kāpēc tālajā 99 gadā no zviedru vadoņu kabineta parasti skanēja skaļi smiekli un saucieni "ohhh, really?"
nē, tas nebija par vieglajām uzvarām "nonmature" mārketos.
tas bija aiz nespējas noticēt, ka TĀ TIEŠĀM NOTIEK. deviņi gadi un iemesli neviltotam priekam atrodas.