neklausīju ļaužu runas
Rakstos stāv rakstīts, ka "neļaujiet jūsu kājām apsteigt jūsu prātu", es šim bauslim sekoju- šodienas trasē, par provi, ar apskaužamu precizitāti: kur eju, tur kontrolpunkts, nekādas maldīšanās- kā ar bultu, bet šo precizitāti veicu sēņotājas solī.
Saspītējos, jo sākumā aizmuģīju ar brašiem tautudēliem uz pavisam otru kartes stūri: pie starta sanāca ņurskulis, kaut ko šamie tik žilbinoši muldējās, trieca un jokoja, ja atradu sevi nepavisam tur, kur man jābūt. Vadātāji. Un tad sapīku par savu stulbumu, apsvēru nofinišēt un
sākt ottreiz, bet tad sāku vienu pēc otra uzvērt kontrolpunktus, kaut kādā brīdī tas maķentiņ atgādināja tik mīļo baraviku lasīšanu; aizmirsās par to, ka galu galā- distance jāveic skriešus. Nēnu, paskrēju jau protams, paskrēju.

Tas laikam līdzīgi kā ar skaistumu un jaunību un gudrību. Visbiežāk, tie neiestājas vienlaikus, bet nomainās secīgi un irraid vienīgi izkopjami, seku novēršanas līmenī.