Vakarnakt piebeidzu miskēt dziesmu, skaņa man pašam patīk, protams, vēl neesmu pilnībā apguvis programmu un tādēļ gičas, kas iespēlētas, čerkst bišku, bet tas ir darba rezultātā novēršams.
Atkal pie mūzikas jāstrādā pa nakti, kas sāk jau dzīt izmisumā, bet neko, es jau zinu, ka savādāk nav iespējams šobrīd. 8h pa dienu truli un bezjēdzīgi padiršu Meirovica Bulvārī 16. Kopumā ir tā - mostos uz darbu apmēram 20. min pirms, jo riebjas celties un iet uz turieni. Uz Daili es jau parasti cēlos ar prieku pusotru stundu pirms, lai svaigs aizietu un vienmēr bija laba sajūta, uz darbu ir pohuj, kaut vai bez dušas un aizpampis, pie dirsas pilnīgi. Īstā dzīve sākas pēc 18.00, kad tieku no tā murga ārā un pie bungām/mēģi/teātrī. Tā nu tas sanāk visu laiku, bet šķiet ir jāpriecājas, ka darbs vispār ir.