Vakardien uzzināju, ka Mālpilī nošāvies viens džeks, kuru pazinu, kopā savulaik tusējām Vilku tusiņos. Netika ar sevi galā, neizdevies bizness, bet palika sieva ar dvīnīšiem, kam vēl jādzimst, vecāki, draugi, un te es saprotu - pavisam nopietni saprotu - es nedrīsktu tikt pie ieroča, jo man nav neviena, kam es būtu tik vajadzīgs, kā šis cilvēks savai sievai un būtu vajadzīgs tiem dvīņiem, kas piedzims, tomēr pat šāda apziņa viņu neatturēja no šī soļa. Es saprotu, cik šāds solis man ir viegls un man paliek bail no sevis... Sūdi ir daudz tuvāk, nekā redzams...