Russland
Nu jau viena diena vairāk, kā atpakaļ no Urskumug tūres Krievijā, trijās lielākajās pilsētās - Pēterburgā, Maskavā un Nižņijnovgorodā. Pēc tik lieliem piedzīvojumiem prats ta īsti tikai tagad sāk salikt visu pa plauktiņiem, lai gan vērtējums jau tika izteikts vilcienā atpakaļceļā... un nebija tas pozitīvakais, bet anyway, piueredze ir tāpat, varētu pat teikt - neatsverama pieredze. Pēterburga tika skatīta diezgan lielā neigulēšanās stāvoklī, tāpēc varbūt emocijas nebija tik pozitīvi lādētas, kādām tām (pēc idejas) vajadzētu būt, ierodoties viena no vēsturiskākajām pasaules lielpisētām. Starp nenovēretējamiem kultūras pieminekļiem un senlaicīgo arhitektūru vairāk gan tika manīti milzīgie cilvēku pūļi metro stacijā un pats metro pārbāzts tā kā 15 trolejbuss attiecīgajās stundās. Labi, ka uzņemšana bija līmenī, ēdināšana feina (Krievijā IR pelmeņi) un vakara tusiņš rokveikala pagalmā ar dažiem Krievu faniem arī likās feins. Ceļš uz Maskavu vilcienā plackartā nebija jūtams, jo miegs atguļoties uzleca momentā. Nākamajā dienā Maskavā sākās šī ceļojuma murgainākā daļa - nekādas sagaidīšanas no organizatoru puses, labi ka vēl ar Koniša (vox/guit.) tēvocha palīdzību tikām aizvizinati uz parku vēstniecību rajona, kur tā arī līdz 14:00 nosēdējām, bez jebkādas intereses no organizatoriem. Plus vēl izrādījās, ka mums pašiem jānokļūst līdz klubam ar hvz ko. Dusmas un gatavība organizatorus atsist bija nežēlīgi liela. Tad nedaudz "uzspīdēja saules gaisma", jop tika atrasts feins šoferis ar 22 maršruta taksobusu, kurš mūs arī aizvizināja, pēc Rīgas mērogiem mērot, un pavisam otru Maskavas galu. Noteikti jābilst, ka šis šoferis Romāns ir VARONIS, jo izglāba mūs 3x Maskavā, turklāt vēl bija kruts zeks, ļoti draudzīgs un runīgs, parādīja mums, kā "vajag" braukt ar mašīnu, pēc principa uz krustojumiem KRASNIJ NAŠ, ZIĻONIJ OBŠIJ, kas ne vien reiz vien ta arī tika izpildīts, vienreiz pat menta klātbūtnē, bet neko, ments aizgriezās un ierubīja "Ņechevo ņivižu" i viss...
Tālāk es gandrīz sirdstrieku dabūju - pēc instrumentu izkraušanas un fotogrāfēšanās pie busa un štrumu aizstiepšanas pie kluba durvīm (kur vēl mēs dabūjās 1h gaidīt) atklājās, ka bungu pedālis (aka - kārdāns) neatrdodas tur, kur vajag, respektīvi, pie mums tā nav. Izložņājām katru paksi, jautājām milichiem, nekā, NAV. Gaisotni tajā brīdī pat aprakstīt grūti - bezcerība, izmisums, naids... Tika nolemts braukt majās uz Rīgu un nekādus koncertus nespēlēt, Fsjo, tur okonchen... Instrumenti jau salikti bārā, gaidam transportu, lai aizved mūs uz staciju, kur talāk brauksim uz Rīgu...
Te pēkšņi pienāk organizators un saka, ka esot zvanījis ņikijs Romāns šoferis, ka kardāns esot busā un šis vedot to pie mums. Un atkal ir grūti aprakstīt tās sajūtas, kas tajā mirklī manī uzplaiksnīja - ārprāc, visā Maskavā atrast kaut kāda tur orgaņizatoršķika telefona nummuru un atmīt no pavisam otra Maskavas gala pie kaut kādas tur Latvijas grupas un atvest kaut kādu tur bungu pedāli. Vot, gavari ješķo, ka zeki nekam neder... Zelta cilvēks. Protams, pa šādu nummuru tika džekam arī samaksāts, koncerts tika nospēlēts, publika bija atsaucīga, Romans tad arī mūs atveda līdz stacijai, lai mēs tālāk brauktu uz Ņižņijnovgorodu. Es to tik vien skandēju kā Spasibo Roman atvadoties... Pēdējie viņa vārdi arī bija par tēmu "Nu, boļše ņechevo ņeķirajķe, a jesļi poķerajķe, zvaņiķe, naidu"... Any coments?
Ņižņijnovgortoda mūs sagaidīja organizatori, aizveda uz dzīvokli, pēc tā sekoja pirts, feina pastaiga par pilsētu, kas bija ļoti skaista, ne salīdzinat ar Maskavas un Pēterburgas masivitāti. Vienīgi koncerts nedaudz visu sabojāja, jo koncerts notika disko klubā ar deju mūzikas aparatūru, skaņu vecis pilnīgs idiņš, sabojāja mums garīgo pamatīgi, bet organizatora vaina te nebija, turklat uzņēmti mēs no viņu puses tikām priekšzīmīgi. Džeks, kam piederēja dzīvoklis - Ņikita, bija ir spēcīgām ultranacionālistiskām idejām, kuras arī spēja pamatīgi pamatot, kopuma atstājot ļoti nosvērta un gudra skina iespaidu, ne miņas no agresivitātes...
Nākamajā dienā jau atklal bijām uz pāris stundām Maskavā, kur paspējām apskatīt Sarkano Laukumu, kas, man par pārsteigumu, bija daudz mazāks, nekā es to biju iedomājies, bet smuks gan.
Tālāk jau vilciens mājup. Tik labi iebraucot Latvijā es sen nebiju juties...