Pusgads Losandželosā...retrospekcija
Šodien ir tā diena, kad tieši pirms 6-iem mēnešiem es ar Air Berlin, totāli pārbijies, nolaidos Lonsadželosā. It kā nekas īpašs globāli, bet man personīgi ārprātīgi nozīmīgs notikums. Jaunas dzīves sākums? Pēc visa šī laika es varu teikt godīgi un atklāti - nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir. Kāda ir šī jaunā dzīve?

Es tā smejoties mēģināju izanalizēt, kas šajā pusgadā ir iegūts un kas zaudēts. Jocīgi, pat ne pesimistiski, vairāk gan ironiski, sanāca milzum liels zaudējumu skaits un ieguvumi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. neskatoties uz to, ka es esmu zaudējis visu, ko biju 26 gadus, nu labi, pirmos 15 gadus neskaitam, rūpīgi cenšoties, ieguvis - draugus, ģimeni, darbu, mūzikas vidi, teātra kolēģus, mājas un visu, kas ar to saistīts, nemaza nesākšu uzskaitīt emocionālos zaudējumus, ko nu par tiem, nebūšu sīkumains. Pret to visu ieguvis esmu pilnīgu pašapziņas sagruvumu, kas saistīts ar manu bungu spēlēšanas māku, jo izrādījās, ka tā ir absolūta nemāka. Ieguvis esmu veselu kaudzi profesionālo zināšanu, iemācījies lasīt ritmu, daudz labāk lasīt notis, daudz labāk spēlēju klavieres, iemācījies programmēšanu, atkal spēlēju ģitāru. Protams, nedrīkst aizmirst milzīgo finansiālo krahu, principā bankrotu, kurā dzīvoju visu šo laiku, milzīgi parādi un nekādas noteiktības par nākotni:) Tik tālu gandrīz viss ir tieši tā, kā biju rēķinājies jau pirms prombraukšanas. Es nebiju rēķinājies, ka man būs jādzīvo cietuma kamerā ar melnādaino cūku, kurš nezin, ko nozīmē izmagāt podu, notīrīt sava urīna piles no poda malas un izmazgāt izlietni, un saslaucīt netīrumus pēc sevis. Nezināju, ka nonākšu tādā stadijā, ka gluži fiziksi smagi ir redzēt tos, kas skūpstās uz ielām, pļavās, skolā vai gluži vienkārši redzēt pārus, bet, whatever, sakožam zobus un uzspēlējam kādu vingrinājumu.

Lielākā problēma un lielākās bailes ir par to, kas nav noticis tā, kā biju cerējis - joprojām esmu bez jebkāda darba dēļ totāli ierobežojošajiem ASV likumiem. Es zināju, kas es nevarēšu strādāt, bet nezināju, ka arī uzstāties par naudu nevarēšu, uz ko biju licis lielas cerības, tas mani totāli atsēdināja un katru dienu nervu slodze pieaug dēļ tā. Aktīvi strādāju pie daļējas darba atļaujas, kas paredzēta, ja ir ekonomiski smagi apstākļi, nu, ja bankrots tas nav, kas tad ir?! Tikt uz lielu grupu bundzinieku atlasēm arī nav sanācis, jo tādas gluži vienkārši nenotiek, arī tas mani ir atsēdinājis, respektīvi, liela daļa nenotiek tā, kā biju iedomājies, vai precīzāk, stulbi naivi sacerējies. Realitāte žnaudz ar katru dienu aizvien spēcīgāk, jo pulsktenis skaita laiku un pagaidām tunelis ir totāli tumšs.

Tātad, atgriežoties pie jautājuma - kāda ir šī jaunā dzīve secinu, ka dzīves man nav, neesmu vēl līdz tai nonācis, viena dzīve ir aiz muguras Latvijā, a līdz jaunai es nezinu, kā lai nonāku, jo skaidrs ir viens, ka tikai ar studēšanu un kļūšanu par labu bundzinieku nekas nenotiks, jo vajag nodrošinājumu, lai varētu studēt. Zinu, ka jauna dzīve ir "tur ārā", bet šobrīd viss ir tumsā tīts.