Cilvēks, kurš nav uzticams nav nekā vērts.

Viss ir normāli, varētu teikt skaidri un labi. Tāpēc nav īsti ko rakstīt.
Darbs nāk par labu.
Šausmīgi skumīgi varētu būt, ja tā padomā, jo ir situācijas, kas viltīgi sakombinējas tādā secībā, ka


Es gribētu kontrolēt visas


Nevis liktenis vai apstākļi, kuru rezultātā neapznātā līmenī rodas emocijas, bet es. Griba. Brīvība justies un dzīvot

Nevis liktenis




Es saskatu līnijas, kas vijas ap potīti un velk pa taku
Tā kā staipeknis, bet es tam neļsušu izaugt, neāušu mani tur aizvilkt,













Tagad sev oficiāli saku, ka es esmu spējīga dzīvot un radīt labāku dzīvi.

Esmu amorāla

Esmu visnotaļ laimīga.

Bāc, knapi velkos, kaut kas beidzot jādara lietas labā, jāsaņemas. Viltīgas tās smadzenes, visādas atrunas vienmēr izdomā. Jāsaņemas un jāsāk rūpēties par sevi un veselību. Tā.

Es raksu žurnālā. Nespēju noticēt, ka to daru! Tik daudz kas ir vienkārši aizmirsts. Kur viss palicis?

Daudz kas sakrājies , sen nav rakstīts.
Caur ziliem dūmiem, caur pārāk biezām drēbēm, caur pārāk daudz taukiem, ar suni, ar distanci ar lietišķumu.. Vēl kāds nesaprata - IETURIET distanci.
Nemīlu uzbāzties un nepatīk, ka man uzbāžas.
Cik jau daudz gadu, bet iekšā kaut kādas lamatas, bedre un aiza, tur var iegrūst iekšā jebko, un tas pazudīs, bez raizēm bez domām bez emocijām. Cik var norakt mežā un apbērt ar sausām lapām - miljonus nekad neviens nepamanīs, rēgi neklīdīs, jo pavasaris nekad nenāks.
Un bailes no skaudības un skaudība, un nedrošība - no tā visa es ieturu distanci - vai es neesmu godīga - esmu pārāk iedomīga, pārāk pārņemta pati ar sevi, lai būtu skaudīga. Bet man, es jūtu, vajag šo distanci.
Man vajag cilvēkus no kā iedvesmoties, kam līdzināties.
Jā un cik daudzi ir teicamnieki un čakli, un tomēr izskatās viņi pelēcīgi, bet viņi ir izcili. Daudz izcilāki un stiprāki nekā es to nojaušu. Kāpēc cilvēki nelepojas ar sevi, kāpēc negūst panākumus, un kas tad sēj šo skaudību un nespēj priecāties līdzi, iedvesmoties, uzlādēties, noraut sev biezos ziemas aizkarus no plakstiem un noslaucīt putekļus no sejas? Plikiem rozā vaidziņiem, trausli kā bērni un naivi, un godīgi tiecas pretī sapnim un runā, un plātās, un sapņo, un saņem dunkas, izsmieklu, cinismu, sabotāžu, uzvar un redz skaudību, redz naidu, un kļūst pelēki un neuzkrītoši.
Taupās.
Netaupieties.

Baidos iesākt vasaru pārāk slinki, bet gribu arī vienkārši slaistīties, galvenais jau, lai visa vasara nav viena vienīga slaistīšanās.
:)))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))
Nokārtoju sesiju :))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))
Es nevarētu teikt, ka esmu pašapmierināta, drīzāk pateicīga, jo paprasīt jau eksāmenā var visādas figņas un perfekti jau es nezināju.
Patiesībā tālu no perfekti.

Neticiet cilvēkiem, kas saka, ka viņiem nav laika - ja cilvēkam nav laika, tad viņam nav arī laika pateikt, ka viņam nav laika.

Es gaidu nākamo gadu, kad varēšu mierīgi parūpēties par to, lai sesijā nebūtu TIK daudz jādara.
Man vajag izpildīt 6 darbus, bet es vēl lasu teoriju par pirmo. Mācības.
sāku pazaudēt savu mērķi par arhitektiem, ceru, ka pēc sesijas atgūšu.
Vēl es esmu šizofrēniķe un man ir labas attiecības ar pasniedzējiem, vēl es nevaru sagaidīt, kad nākošģad varēšu mācīties mehāniku un es dievinu matemātiku. Un vē les neko nesaprotu, ko es izlasu, jo man ir ciets pauris un es visu laiku domāju par kaut ko absalūti neelektrotehnisku, teiksim elektrisku, bet tas ir tikai izteiciens,. bet es esmu nojūgusies un labākais ir tas, ka mani vēl paņems un izmetīs, bet es to nepiefiksēšu, jo būšu aizsapņojusies un paralēli lasīšu pirmo lapu grāmatā.
bet es saņemšos.
Vispār ja, piemēram, Skyhell šito lasa, tad es gribētu nomainīt tēmu un pateikt, ka nevajag piedēvēt savam vīrišķim visu to pareizo un tēvišķo un garlaicīgo, jo vai tad tā ir?
???? Vispār es laikam Tevi saprotu, bet varbūt, ja tu pēkšņi iedomājies, par ieviņu un vēl kaut kādām blondīnēm, kas naski vien apprecētos ar tavu vīrišķi, tad varbūt kaut kāda dzirkstelīte atjaunojas?
Vispār baigā nolaidība ierakties tajās grāmatās, baigi gribas uzsist klačiņu...

Esmu pārāk neizlēmīga, ... jā. Tas, ka es kaut ko izlemju nenozīmē, ka es nepārdomāšu, bet tas savukārti ir acīm redzams gļēvums. Tātad vajag izlemt un beigt svārstīuties un mocīties. Vieglāk ir pārvarēt sarežģījumus un milzīgas mocības nekā visu laiku pārdomāt. Dramatiski.
Labi ,ka laiks visu laiku rit uz priekšu. Es par to priecājos.
!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!111
mani pārņem zināmas bēdas, ka nēkošos gadus vēl būs jādzīvo pie mammas, tas ir izdevīgi...
Un nomācoši. :( gribu visu uzreiz un tagad - darbu, dzīvokli + mācvības + brīvo laiku....

Labāk ir neko nedomāt un tikai mācīties un likt eksāmenus, nev nemaz obligāti jāpaceļ galva un jāskatās un jāvērtē, vajag tikai .. eksistēt.

Sesija!!
es sev saku - mācies!
Jā. tagad es saprotu, ka pa semestri bij ajāmācās, bet, kā viņš tik ātri pagāja - tramvajos, trolejibusos, zīmēšanā, pie tv un datora, skrienot krosiņu un tupot lekcijās, kur neko neiemācās - mācās jau ta mājās.
Vispār neizprotu par to skolu prestižu - ja pret mani izturas kā pret kaut ko, kas nesastāv no miesas un dvēseles, bet kā pret kaut kādu cilvēkresursu no kā vajag visu maksimāli izspiest un SKOLA tam SAGATAVO, tad lai iesālās ar savu prestižu, es mācos tur, kur mācību procesā var justies kaut nedaudz komfortabli, un pavisam noteikti kā starp cilvēkiem.

Jūs to neizlasīsiet nevienā suņugrāmatā - kā iedot sunim zāles - nopērciet vistu sirdis, ievietojiet vienu tableti vienā kambarī, otru - otrajā un skatieties, lai suns jums nenokož pirkstus.

jā, vispār suns jau ir veselāks, paldies ārstei, tabletēm, ķīmiķiem, zāļu ražotnēm, un ja gadījumā es par maz rūpējos par suni, tas nenozīmē, ka man vajag viņu atņemt, liktenis reizēm kaitina ar savu stulbumu.

Nevienam citam es to neizpaudīšu -

man



BESĪ ŠAUSMĪGI RIEBJAS ĀRKĀRTĒJI IZRAISA VĒMIENU, ŠERMUĻUS UN RIEBUMU UN RIEBEKLĪGUMU UN NEIZSAKĀMAS MOKAS UN CIEŠANAS UN VĒDERSĀPES UN PĒDAS SALŠAN8U UN AK JĀ MORĀLO VEMŠANU UZ IEKŠU


sASODĪTĀ UIBDTFHKUARVT[MY 45RGDRFGSfd anGĻU VALODA!!!!










VISS.

O-ooooo - baigi labais garīgais:)


un pavisam nedaudz cinisma.




Vai jūtas nevar saskābt kā piens, ja tās neizlieto.. Skābais piens. Un tad jālej ārā - viens otram virsū slepeni ar mazu ūdens (skābpiena) pistolīti. Un KĀPEC UN KO ... ko es varu darīt...


Es vispār negrigu par to runāt.


Tā ir un jāsamierinās, :(



Bet citādi - OOOOOOOO - BAIGI LABAIS..

Pēdējā laikā gribās muldēt. Pilna pilsēta ar krieviem. Es iedomājos kāda būtu Latvija, ja tajā nebūtu krievu. Tikai nesakiet, ka tukša. Viņiem ir cita mentalitāte. Viņi ir tādi citādāki. Sievietes krievu filmās ģērbjās tāpat kā visi citi cilvēki, bet paskatieties uz ielas - iespīlētā pakaļa, puskažociņš, un kepka. Skaista sieviete, bet par to, ka krieviete nav šaubu. Un vīrieši... visiem uz pieres rakstīts, un lielākā daļa man godīgi sakot riebj. Es, protams, esmu par vispārēju cilvēkmīlestību. Es tikai iedomājos, kāda būtu Latvija, ja tajā dzīvotu tikai latvieši, vai vismaz lielākā daļa būtu latviešu. kāpēc Fizikas konsultācijā dzirdama viena vienīga krievu valoda un aerobikā, ak jā, tāpēc, ka to visiem vieglāk saprast..
pats galvenais - man viņu stils gan ģērbšanās, gan uzvedība riebjās, ja viņu būtu maz, varbūt tas liktos kautkas atšķirīgs un varbūt pat patīkams.
ES TIKAI DOMĀJU, KA BEZ VIŅIEM BŪTU MĀJĪGĀK, protams savā ziņā sāpīgi to teikt.
ja nu kāds šo tekst uztvēris kā personisku apvainojumu pretēji maniem norādījumiem, tad noskatieties kādu filmu pa televizoru, gan jau aizmirsīsies.

Dīvaina sajūta, kad pēkšņi viss ir par velti, viss ir noorganizēts, nejutos pelnījusi. Paldies, ka atnācāt (?) taisni gribas samaksāt biedrunaudu, negribas justies parādā...
no otras puses vai var izjust gandarījumu vienmēr? un ko tad ja tu ieguldi darbu, laiku un nekā? ne gandarījuma un jāga pievilkta aiz matiem un ja nu cilvēkiem nāk par sliktu tāda leiputrija.
līderi ir tie kas riskē, nevis šaubās, viņi pieņem puspatiesību par absolūtu un rīkojas, tie kuri grib dzīvot saskaņā ar visu un visiem, nedara neko - balansē starp būt un nebūt, lai neviens neiedrošinās pateikt, ka viņi ir vai nav.
reizēm sajūta ir slikta tāpēc, ka zinu neesmu savā vietā.

apņemšanās.... Alāhs dod tai ilgu mūžu
tagad

Viss ir vienkārši, uz ko gan vēl var cerēt, ja viss ir paredzams un zināms, bet mainīt nav spēka. Varbūt man būtu vienkārši palīdzēt kādam citam, kurš tāpat kā es pats iestieg savās nelielajās problēmās. Bet, ko es te runāju - slinkumu nevar pārvarēt...
darbs - slinkums - darbs - slinkums utt., bet tš pārejas no viena uz otru mani .. Man ir pārāk daudz brīva laika ,tāpēc es nedaru neko. Kad man bija mazāk laika, es darīju visu. Tagad jāskatās; mazums sitienu izturēts.
Vispār biju uz bērēm. Pirmo reizi. Mana tante - es par viņu nedomāju, bet tagad visu laiku prātā tikai viena aina no bērnības, kad spēlējos pie viņas istabā, bet, ko es varu vairs darīt, un ko man vajadzēja? Viņa nomira pansionātā, bet es satiku savu tēvu un domāju - kā lai uzlabo ar viņu attiecības? Priekštam, lai vēlāk nebūtu jādomā, ka varēja taču. Tikai . Nezinu, bet varbūt tiešām ir tā, ka es neko nevaru darīt, un visiem vienalga.

Es jūtu, ka laime ir man līdzās, tikai nezinu kā spert tos dažus soļus līdz tai, tāpēc gaidu, kad tā atkal aizslīdēs, jo virsū jau neuzskries...