No 21-22 visi IDIOTI (un es šo vārdu BIEŽI nelietoju) sastājās ierindā gar manu skriešanas maršrutu un svilpj!!!
No gaišās puses - labi, ka nespļauj, bet tas nav godīgi, ka resns 2x2 muskuļblāķis var izbaudīt skriešanu mierā un laimē, kur un kad vēlas, bet MAN (!) ir jāizdomā cikos un kur nebūs neviens kretīno
Vispār man jau nepatīk skriet pa tumšiem meža biezokņiem, kur nav neviena cilvēka... bet kas jel cits atliek, ja civilizētie ļaudis un es nevaram sadzīvot..

Tagad es atklāju


to iemeslu, kāpēc studenti pārsvarā staigā tikai pelēkās drēbēs, tāpēc, ka pirms eksāmeniem viņu sejās ir tik pelēkas, ka košās drēbēs viņi izskatītos pēc līķiem un tiktu aizvesti uz morgu...

Cik jums ir gadi un ar cik vecu vīrieti/sievieti jūs satiktos, un cik gados viņa vai viņš jau būtu par vecu? (protams, pie nosacījuma, ka jūs būtu iemīlējušies)

A Ā B C Č D E Ē F G Ģ H I Ī J K Ķ
Ž Z V Ū U T Š S R P O Ņ N M Ļ L


Eģižldķfštāsļčķēžginķ-ķīsē,ķfģūnhzēķēžtšbčenšē,ķlzgzīķgžķdfšgsīķčiķbnheķdšnūžķ-ķbžnķdžēķišvcdčķvfmiNe mpnķ-ķlžē?ķ-ķļžķīcēķžvčēķiģīžāpzdčķēgmtmpčēķlzķīžemižķ-ķdžēķišizldčķgžfķkžvčķīēčķztžn,ķvšd,ķļžķdčķčāēlždn,ķlžķdžēķnfķdzķbsfdē...

Jā. Nevaru atkal sev ipiespiest strādāt cītīgi, strādāt bez apstājas, strādāt neatlaidīgi. Ha, ha - hā, atkal par sevi jāsmejas, bet, ko darīt. Es visu laiku domāju, ja pilnībā varētu kontrolēt to, ko mēs jūtam, vai kāds vispār ko mainītu?

Es te biju un pa ilgiem laikiem iemetu aci :))))))))
Interesanti. Es šodien gāju uz biblioteku, kāpu pa trepēm uz augšu un dzirdēju sarunu - 2 džeki runāja kaut ko par mācībām, par iekavētiem darbiem vai gaidāmiem kontroldarbiem, un man šķita tā dīvaini, ka viņi ir tieši tādi paši, kā liela daļa, man sāka likties, ka visi ir tik vienādi, visa universitāte pilna ar cilvēkiem, kas kāpj augšā pa vienādām trepēm un runā un domā un sēž vienādās auditorijās, vienādi šķībi un nevar saņemties ieiet pēdējā lekcijā un tur nosēdēt.

Un es nesaprotu, kā var apkalpot 2 cilvēkus tik ilgi, ka es noguru stāvot aiz viņiem rindā.

Vispār es esmu dikti apmierināta, ka šobrīd nemācos........

Reizēm ir labas dienas, kurās patiesībā nekas labs nav noticis - nekas būtisks, bet citās - sliktās dienās atkal mēdz būt kas brīnišķīgs.
Šī diena skan kā konzervu bundža. No rīta pamodos līdz ar lekcijas sākumu, bet diemžēl atrados savā gultā 40 min attālumā no auditorijas. Manam telefona kungam sagribējās nezvanīt, un izslēgties, pēdējā laikā pārāk bieži, tagad man ir jāatstrādā parāds, es ņēmu un triecu to telefonu pret grīdu. Vēljoprojām nevaru atrast bateriju.. Telefoni - uzmanieties no manis!!

Ja - hu -hū! Iesakiet man kādu popsīgu čoinu, tuc-tuc 10 min garumā airobikai!!!!!!!!!!!!!!
Paldies

tada tā! Izdzēsu savas "draudzenes" vēstules, izdzēsu draugos.lv, izmetu viņas dāvinātos auskarus un jūtos, tā itkā būtu kļuvusi vieglāka... +nobloķēju pieeju savam profilam.

Es šodien pietuvojos ...
kā jums šķiet, kas atrodas tajos 99% smadzeņu, ko mēs neizmantojasm? Tās ir rezerves - smieklīgi - ha, ha, ha, ha, ha (izsmējos), pēc traumām, taču neviens nesāk izmantot smadzeņu rezerves... tātad tās netiek izmantotas vispār- ha, ha, ha, ha, ha (to es iekopēju), kāpēc lai daba sev taisītu lieku gabarītu.
Varbūt, šī smadzeņu daļa ir daudz nodarbinātāka kā mēs spējam aptvert un tieši tāpēc to neaptveram. Dievs- mēs tam lūdzam piedošanu, grēku atlaišanu, pestīšanu no sliktiem ieradumiem, neveiksmēm. Ieklausieties savā balss tembrā, ieskatieties savās acīs... vai tajos 99% neatrodas bargākais ideālists un soģis, racionālākais reālists - plānu kalējs? vai jūs pats neesat tas, kas sev nekad nepiedos, neatlaidīs grēkus un pats sevi piemeklēs septiņās paaudzēs - piemērs no psiholoģijas - tēvs sit dēlu, dēls savu dēlu utt.(jeb - dzer - visai dzimtai tieksme uz alkoholu)paša 99% izlēma pašu piemeklēt un sodīt. Slinks nevīža neko nesasniedz, jo 99% izstrādā plānu visa mūža garumā, balstoties uz realitātes faktiem, izdara smalku aprēķinu, kādās situācijās vajag iekļūt, lai apzinātā smadzeņu daļa iespaidotos vēlamā virzienā. ko mēs vēlamies ! Izlemiet un atkārtojiet to sev lūdziet to sev un dariet, ko variet un paskatieties sev kārtīgi acīs un savā balss tembrā ieklausieties, pārtrauciet sevi vadīt kā viduvēju mēsla gabalu, noticiet sev ar visām muguras smadzenēm. Apstākļi neko neiespaidos - jūs esat ! savs kungs un pavēlnieks, dzīves ceļa veidotājs, bet nejau visi sadzird sevi; 99% izrīko un veido jūsu dzīvi kā cits, loģisks cilvēkmehānisms - ieskaidrojiet sev ar visu apziņas spēku, ka viss sliktais, ko jūs par sevi est dzirdējuši un iespējams pieņēmuši kā dogmu ir muļķīgi skaņu savirknējumi, labākā gadījumā neprašas vingrinājumi saskarsmē. Pārlieciniet sevi (savus 99%), ka jums piemīt visas īpašības, ko jūs apbrīnojat, mērķis, talants, strādājiet- nebubiniet zem deguna -"es būt gudrinieks" - tas neko nedos, jo "darbi ir daļrunīgi" un tikai darbos jūs sevi pārveidosiet un jūsu 99% atlaidīs jums visus grēkus um pārprogrammēs viduvējā neveiksminieka dzīvi uz ko labāku un vēl labāku jūsu bērniem.

Īpaši veiksminieki ir tie, kas neatkāpjās vēl pie 2000348 neveiksmes.

Oooooooooooooooooooooo, es esmu skrietmaniaks, beidzot pirkšu botiņas un aiziett!! Vecās jau tā nod ka sajūta kā skrietu ar pastalām kājās.


Vispār bija dīvaini skriet, kad smadzenes vēl atceras divu stundu ilgušos skrējienus, bet muskuļi jau tos aizmirsuši. Knapi noskrēju divdesmit septiņas minūtes. Sajūta tāpat lieliska, beigās skrēju cik ātri spēju, kad apstājos kājas ļodzījās, kādu gabalu nostreipuļoju, tagad atkal ZUBRRRR.

vienā vārdā briesmīga diena. Ne jau pati briesmīgākā manā mūžā un arī nekas īpašs jau nenotika, bet es jutos notriekta no ceļa, no sliedēm, nobraukta, atcerējos šajā sakarā, ka biju maziņa man metās virsū suns, riedams, bet neviens pat necentās mani aizstāvēt. Tālūk - viena un nobijusies.
Visi gaida un skatās - ko tad nu es darīšu - neko. Visi vērtē, bet neviens nesaprot.

Tātad - kurš vēlas ar mani parunāt par inerces momentu un kinētisko enerģiju vispār par mehāniku un par to, kāpēc ir tik labi darīt to, kas patīk, kaut arī citiem tas nepatīk. Super- duper. Tikai laika maz un 24 stundas pie galda nenosēdēt.

Šodien jūtos nereālā izolācijā - brīvdiena - lasu grāmatas ar dzeltenām lapām apklājusies ar vilnas segu un dzeru tēju. Kā vecmāmiņa. Citas dienas ir tādas pašas, bet tad es nejūtos izolācijā.
Grāmata gan interesanta. Bet fizikas izvedumos vēl neiebraucu. Varbūt šī nakts būs līksmā uzdevumu risināšanas nakts.
Un visa nedēļa būs attīstošā mācību nedēļa. Kad satiekos un runāju ar cilvēkiem jūtos no visa atrauta. Tie mirkļi slīd tik ātri garām un es zinu, ka drīz atkal būšu viena ar savu segu.
Grāmatas arī ir atkarība - vismaz kāds ar tevi runā.
Sen nebiju pīpējusi, tagad no tā nav nekāda bauda - oglīte nokrīt uz drēbēm un tad atkal papīrs aizsvilstas ar liesmu.
Draugos.lv diskusija - pašnāvība izskata dēļ - zviedziens parāva, kaut kāds ...
Vai mēs varam prasīt, lai citi tic mūsu sapņiem, tam, kas mēs būsim un nākotnei, ko esam uzbūruši. Vai es pati ticu? Vai nav tā, ka es tikai aptuveni daru to, kas vajadzīgs, lai to piepildītu - bet bez ticības? Un reizēm un bieži un vienmēr es slinkoju un bojāju sev dzīvi.
Un - pārstāt- atteikties vai rīkoties! Ne gluži - es neatteikšos pattad, ja nespēšu rīkoties uz pilnu jaudu. Ar visu savu slinkumu un apjukumu un stulbumu neatteikšos. Es to esv saku un visu laiku teikšu. Un ticēšu tam.
Kāds tur vēl izskats un kāda pašnāvība.

Bum bum bam bam, cik cilvēku tik..lohu.

Nē jau.

Kaut arī tam var atrast pamatojumu, es tomēr pie šī uzskata negribētu atgriezties.

Tikai šovakar gan tā lieks. Lielais kopsaucējs - pasaules dvēsele - uz to biežāk paskatieties.

Sajutos kā tramvajs, kuru ar milzīgu dūri notriec no sliedēm. Vienmēr ir patīkami sastapt sen neredzētas sejas.

man ir tik skumīgi, es esmu tik vientuļa
tā ir ak vai
vai
aj
vēēēēe' baigi bēdīgi un drūmi un nekas cits kā tikai trūkst.. mīlestības.


patmīlība, mans vienīgais glābiņš ir pašmīlība.

Kāpēc jādara tā kā ir jādara, ja tā kā nav jādara ir labāk gan procesā, gan rezultātos?

Astotajā klasē lielākā daļa manu toreizējo klasesbiedru sāka pīpēt. Es nezināju kāpēc viņi pīpē. Manā ģimenē smēķētāju nebija, pat neatceros, ka būtu bērnībā kādu redzējusi smēķējam. Vienīgais, ko zināju par smēķēšanu - tā izraisa smagas, nāvējošas slimības. Klasesbiedriem jautāju, kāpēc viņi pīpē, jo ticēju un ticu vēl jo projām, ka cilvēks kaut ko dara tikai tad, ja tas viņam nāk par labu (vai arī no tā labi ir kādam citam). Astotklasnieki nezināja, kāpēc viņi pīpē.

Smēķēšana un nesmēķēšana. Process - smēķēt - labi, nesmēķēt (smēķētājam) - slikti (stress, spēcīga tieksme, ko sev aizliedz apmierināt). Rezultāti - smēķēšana - slikti (slimības un īsāks mūžs), nesmēķēšana - labi (veselība, stipri nervi).

..smēķēt- labi..

"Nikotīna ietekme uz mācīšanos un atmiņu
Viena no metodēm, ko zinātnieki izmanto, meklējot līdzekļus pret Alcheimera slimību, ir pētīt lielas cilvēku grupas visa mūža garumā jeb veikt tā sauktos ilgtermiņa novērojumus. To laikā uzmanību pievērš daudziem dzīves sīkumiem - ko šie cilvēki ēd, vai lieto alkaholu, kādu darbu strādā. Un, protams, vai gadu gaitā viņiem attīstās Alcheimera slimība vai ne. Pēc tam zinātnieki meklē sakarības. Piemēram, vai šī kaite biežāk nekā iedzērājus piemeklē pilnīgus atturībniekus. Ja tā, vai alkoholam piemīt daļēji aizsargājoša iedarbība? Līdzīgus jautājumus varētu turpināt ilgi.
Viens no šo novērojumu pārsteidzošākajiem atklājumiem ir - smēķētāji, šķiet, daudz mazāk pakļauti šīs nopietnās slimības riskam nekā nesmēķētāji. Kā tas iespējams? (Nē, ne tāpēc, ka pirmo mūžs būtu īsāks. salīdzinot zinātnieki ņēma vērā dalībnieku vecumu. Tomēr minējums izraisa interesi.)
Daudzi pēdējos sešos septiņos gados veikti laboratoriski pētījumi ir ļāvuši noskaidrot īpašos mehānismus, kas nosaka nikotīna labvēlīgo ietekmi uz smadzenēm. Nikotīna injekcijas uzlabo laboratorija žurku īslaicīgo atmiņu, kad tām jāsameklē labirintā paslēptais ēdiens. Turklāt žurkām uzlabojas arī ilgstošā atmiņa - tās labāk atceras, ko atklājušas iepriekšējā dienā.
Eksperimentos konstatēts, ka nikotīns mācīšanos un atmiņu var stimulēt dažādi. Pirmkārt, tas paaugstina adrenalīna līmeni, kas sekmē glikozes izdalīšanos asinīs. Adrenalīns smadzenēm liek kļūt modrākām, bet glikoze apgādā nervu šūnas ar enerģiju. Otrkārt, nikotīns kavē insulīna izdalīšanos no aizkuņģa dziedzera un līdz ar to palielina glikozes koncentrāciju asinīs. Visbeidzot, nikotīns paaugstina arī dopamīna līmeni, bet šis smadzenēs sintizētais "prieka" izraisītājs uzlabo arī noskaņojumu un motivāciju (tiesa, dopamīna līmeni pozitīvi ietekmē arī kokaīns un heroīns).
Kas vēl svarīgāk, nikotīnam piemīt dažas atmiņu uzlabojoša īpašības, kas to atšķir no citām psihotropajām vielām un piešķir tam lielāku lietderību cīņā pret alcheimera slimību. Tas savienojas ar neironu receptoriem mācību un atmiņas procesiem svarīgajās smadzeņu zonās, iedarbojoties un "atmiņas" neiromediatoru acetilholīnu (citi pētījumi apliecina, ka Alcheimera slimnieku smadzenēs parasti ir zems acetilholīna līmenis un tā sintēzē iesaistītie neironi nereti ir šīs slimības bojāti). Turklāt nikotīns organismā paaugstina arī glutamīna līmeni, arī šī viela sekmē atmiņas darbību.
Cita veida nikotīna ietekme uz smadzenēm ir atklāta saistībā ar vīriešu impotenci. Kalifornijas universitātes (ASV)zinātnieki Tamijs Tengs (Tammy Tengs) un Natanjels Osguds (Nathaniel Osgood) pirms neilga laika publicēja pārskatu par impotenci, kurā secināja - lai arī smēķē 28% amerikāņu vīriešu, šis netikums piemīt 40% impotentu.
Laboratorijas visā pasaulē cenšas radīt nikotīna aizstājēju, kas līdzīgi tam labvēlīgi ietekmētu atmiņu, bet nekaitētu smadzenēm un organismam kopumā, arī tām smadzeņu zonām, kas saistītas ar atkarības rašanos."
/Alens D. Bregdons, Deivids Gemons "Apgūsti ātrāk, atceries vairāk" 2001./

vispā man šķiet, ja šadu vielu atklās, tā mūsu ādu padarīs pelēku un cietu, galvas no mācīšanās un ūdens dzeršanas kļus milzīgas, mēs sāksim fotosintizēt un izskatīsimies, kā izspļauti citplanētieši, jo būsim auguši līdz viņu līmenim, kaut kad nākotnē...

Šobrīd gribu tikai mieru un baudīt dzīvi, ne jau komforta kapos, bet brīvi, lai dvēsele dzied.. Un beigt iekšējo un apkārtējo tirāniju... Nu ja- pīpēt uz balkona, pīpēt kafejnīcās, dzert kafiju un mācīties- daudz.

Man tas ir vienkārši jāuzraksta - es nevaru noturēties! (tās kurpes (nu tāss - vissasss ko var nopirkt Alfā, kaut kādā Dominā un tādos visādos.. (patiesībā jau _ - visurrrr!!!!) viņas IZŠĶĪST_ UN MANN TAS REĀLI, (pat nereāli) BESĪĪĪĪ.. man gribas izturīgas kurpes, nevis krāsainas un ar puķītēm un bez puķītēm, bet tādas kam zole nepārlūst pēc staigāšanas ar suni mēneša garumā, nemaz jau nerunājot par tādu ekstru, kā ūdens necaurlaidība)

muļķis kaut kāds dzīvo bez atmiņas, nepievēršot pagājušajam uzmanību un skrienot garām ātri visam esošajam traucas nākotnē, lai apmierinātu prasību pēc eksistences un neko vairāk. neko. Kāpēc? Kāpēc bez atmiņas, bet NAV labāk ar atmiņu un asarām un bēdām un smagumu, kas sērīgi velk pie zemes. Un tagadnei traucies cauri, lai nasta nekļūst vēl smagāka. Tikai nodevas pieņemtajām normām un viss... Un glabāt labās atmiņas un atcerēties tās? Un novērtēt to kas ir un negausties, jo žēlabu dziesma griežas ausīs..
Bet kāpēc prātā nāk tikai viss skumjais, tikai skumjais.. Vai tas ir "darbs ar sevi - pa vienai pozitīvai domai vien pārveido savu domāšanu", un pārveidojot domāšanu kļūsti cits cilvēks un tikai tad ja es ķļūstu cits cilvēks es topu laimīga, bet ja es esmu tas pats cilvēks,