Šodien jūtos nereālā izolācijā - brīvdiena - lasu grāmatas ar dzeltenām lapām apklājusies ar vilnas segu un dzeru tēju. Kā vecmāmiņa. Citas dienas ir tādas pašas, bet tad es nejūtos izolācijā.
Grāmata gan interesanta. Bet fizikas izvedumos vēl neiebraucu. Varbūt šī nakts būs līksmā uzdevumu risināšanas nakts.
Un visa nedēļa būs attīstošā mācību nedēļa. Kad satiekos un runāju ar cilvēkiem jūtos no visa atrauta. Tie mirkļi slīd tik ātri garām un es zinu, ka drīz atkal būšu viena ar savu segu.
Grāmatas arī ir atkarība - vismaz kāds ar tevi runā.
Sen nebiju pīpējusi, tagad no tā nav nekāda bauda - oglīte nokrīt uz drēbēm un tad atkal papīrs aizsvilstas ar liesmu.
Draugos.lv diskusija - pašnāvība izskata dēļ - zviedziens parāva, kaut kāds ...
Vai mēs varam prasīt, lai citi tic mūsu sapņiem, tam, kas mēs būsim un nākotnei, ko esam uzbūruši. Vai es pati ticu? Vai nav tā, ka es tikai aptuveni daru to, kas vajadzīgs, lai to piepildītu - bet bez ticības? Un reizēm un bieži un vienmēr es slinkoju un bojāju sev dzīvi.
Un - pārstāt- atteikties vai rīkoties! Ne gluži - es neatteikšos pattad, ja nespēšu rīkoties uz pilnu jaudu. Ar visu savu slinkumu un apjukumu un stulbumu neatteikšos. Es to esv saku un visu laiku teikšu. Un ticēšu tam.
Kāds tur vēl izskats un kāda pašnāvība.