Viss ir vienkārši, uz ko gan vēl var cerēt, ja viss ir paredzams un zināms, bet mainīt nav spēka. Varbūt man būtu vienkārši palīdzēt kādam citam, kurš tāpat kā es pats iestieg savās nelielajās problēmās. Bet, ko es te runāju - slinkumu nevar pārvarēt...
darbs - slinkums - darbs - slinkums utt., bet tš pārejas no viena uz otru mani .. Man ir pārāk daudz brīva laika ,tāpēc es nedaru neko. Kad man bija mazāk laika, es darīju visu. Tagad jāskatās; mazums sitienu izturēts.
Vispār biju uz bērēm. Pirmo reizi. Mana tante - es par viņu nedomāju, bet tagad visu laiku prātā tikai viena aina no bērnības, kad spēlējos pie viņas istabā, bet, ko es varu vairs darīt, un ko man vajadzēja? Viņa nomira pansionātā, bet es satiku savu tēvu un domāju - kā lai uzlabo ar viņu attiecības? Priekštam, lai vēlāk nebūtu jādomā, ka varēja taču. Tikai . Nezinu, bet varbūt tiešām ir tā, ka es neko nevaru darīt, un visiem vienalga.