baile

Viņa skatiens slīd pa telpu nezināmā trajektorijā un es sajūtos kā medījums, kas cer atrast zīmīti pie cilpas: „Es gaidīju tieši Tevi. Nebaidies, nežņaugšu pārāk stipri...” Grīda sakarst kā panna. Lampa pie griestiem izstaro radioaktīvu starojumu. Bet vēl aktīvi iedarbīgāks ir viņa skatiens. Es es cenšos aizsegties ar savām nolaistajām skropstām. Skropstu gali nokrāsojas sarkani no vaigu tvīkuma. Miers kūst kā sviests uz pannas... Bet es piesviežu vēl sviestu, vēl. Un ceru, ka sviests nebeigsies, citādi straumītē aiztecēs tieši pie viņa kājām. Sviests nebeidzas, tas ieziež mani biezā slānī. Tikai nedrīkst skatīties acīs, jo tad vienā mirklī izkustu mans sviesta mētelītis un es būtu kaila viņa priekšā. Es nekad kaila neesmu skatījusies spogulī, bet esmu kaila skatījusies acīs un acis tad paliek neglītas. Sviesta mētelītis ir skaistāks par manu kailumu - sviesta glazūras mežģīnes, skaistās un neēdamās... Manas skropstas aizvien mirkst vaigu sārtumā un viņa skatiens aizslīd nezināmā trajektorijā.

Dzīves kritēriju veidošanās, balstoties uz ekrāna ilūzijām. Lūdzu, izrakstiet recepti, dakter!

My head's in heaven, my soles are in hell.
Let's meet in the purgatory of my hips and get well...

/FOB/

Logs joprojām ir aizsvīdis. Skaisti, tā ar miglu un lāsītēm. Istabā ir meloņu tabakas pēcsmarža. Uz dzeltenbrūnā deķa guļ jūras akmeņi un degošas sveces.
Bija harmoniska kopābūšana vakar. Es tikai prātoju vai pienāks laiks, kad es būšu kaut kam gatava. Nu tā - pa īstam gatava. Piemēram, tādām cilvēciskām attiecībām, kurās pašatdeve ir 24h diennaktī. Bet tas tikai piemēram. Joprojām laipoju visam pa vidu. Pieskaros, aizslīdu.
Vakar runājām par sapņiem. Vai vidējais praktiskais latvietis sapņo? Vai Latvijā sapņotājam ir Dzīve? Bija ideja, ka jāiemācās savus sapņus pārdot. Bija arī ideja, ka sapņotājam ir grūti pielāgot savus sapņus pārdošanas kritērijiem un tāpēc tur tomēr nekas nesanāks...
Un tad nākamajā rītā ar draudzeni bija saruna par trauslumu. To trauslumu, kas rodas cilvēku starpā pēc intīmām attiecībām. Kad ir bijis tikai tas un viss pārējais ir neskaidrs, tikai viens akts. Un kā mums no šāda trausluma ir bail un kā mēs izvairāmies no tā, un ar to atstājam pagātnē visu, kas varētu būt nākotne.
Un tā es kavējos pamestā templī.

Es jau zinu, ka abpusēja Mīlestība dzīvē piemeklē divus no simta, varbūt. Es jau zinu, ka iespēja uz abpusēju Mīlestību ir dota tikai mazliet biežāk kā pāris reizes dzīvē. To visu es zinu. Bet vai tādēļ mazāk sāp? Kad kārtējo reizi iespēja no manis izlokās kā kaķa aste. Jā jau jā, bez Mīlestības dzīvē ir vēl daudz lietu.

Šobrīd ļoti gribētos justies nevis kā atbaidošai kucei, bet kā meitenei, par kuru rūpēties un kuru pacietīgi vaļā raisīt... Nu tā - sēdēt pretī ilgi un mierīgi, kamēr mani mūri saļodzās un ļimst kā nocirstie zaļā zīda plīvuri filmā "Ying xiong".
Šovakar man pēc kārtas uzrakstīja divi jutekliski cilvēki. Tādi, kas dod vēlēšanos izritināties kā paklājam un kaķa cienīgi izstaipīties - atblāzma no viņas majestātes Miers. Ar vienu no viņiem sarakstos joprojām, slūžas vaļā. Pirmais aizgāja gulēt. Es tik sāpīgi uztveru tādu dabisku parādību kā miega bads jeb, svešvalodā runājot, "atrubon".
Rukšķoši smiekli un pārgrieztas acis.

Par randiņiem runājot... Vai randiņš ir arī tad, kad divi cilvēki mutiski secina, ka abi ieradīsies uz vienu un to pašu publisko pasākumu? Ar tekstu "tiekamies tajā un tajā datumā tur un tur, jo tur notiks tas un tas". Man jau liekas, ka vairāk ir nekā nav. Īpaši, ja vienam no cilvēkiem ļoti gribētos to uzskatīt par randiņu... Nu, tādu kā randiņu caur puķēm. Diezgan smieklīgi.
Šķiet liela netaisnība, ja ar spēju iemīlēties apdalītais pat tajās retajās reizēs nesaņem pretī riesta saucienu. Bet patiesībā nav vis netaisnība, vai ne? Mērfija likums.
Vienmēr jau paliek filmas, kurās remdēt visu.
Šodien beidzot kārtīgi noskatījos "À bout de souffle". Skatījos šo savā laikā tik inovatīvo neonoir un centos sevī nošķirt profesionālo redzējumu un personisko attieksmi. Pirmais izklausījās aptuveni šādi: Saraustītā montāža un vibrējošie dialogi deva sava laika kino neredzētu īstenības sajūtu, ko vienlaikus apgāza piesātinājums ar filmu klasikas citātiem. Iztēlojos filmēšanas beigās sūrstošās Ž.P.Belmondo lūpas, cik bieži viņām nācās imitēt film noir zvaigznes H. Bogarta īpašo lūpu glaudīšanas žestu, kas arī noslēdz "Līdz pēdējam elpas vilcienam". Bet par otro runājot: Cik Ž.P.Belmondo ir riebīgs tips - spēlējas ar sievietes jūtām, spēj domāt tikai par sava krāniņa vajadzībām un nesajūt to, cik viņa ir ievainojama šajā brīdī un cik ļoti viņai vajadzīgs tiešums un patiesums nevis virspusīgās flirta spēlītes... Lieki piebilst, ka filmas beigās sieviete izrādījās "tā riebīgā", kas savu neatkarību vērtēja augstāk par visu, savukārt Ž.P.Belmondo varonis - tas, kurš īstu mīlestību slēpa aiz rotaļas maskas. Filmas skatīt caur personisko prizmu...gudri, bērns. Bet neizbēgami.

Sēžu savā jaunajā skatlogā, kuru labprāt iekārtotu kā guļamistabu, kaut gan atbilstošāks būtu viesistabas interjers. Es par cibiņa "baile" jauno žurnālu, kas manas iekšas izliks publiskai apskatei. Pie sevis domāju - kāpēc man tas ir vajadzīgs? Galvenokārt laikam tāpēc, ka tas būs veids, kā piespiest sevi rakstīt. Kopš 6 gadu vecumā tapa mans pirmais stāsts par Brazīlijas mūžameža zirgiem, ir pagājis laiks... Pēdējie gadi nav salīdzināmi ar saldo bērnību ražīguma ziņā. Un nesen beidzot (žēl, ka ne agrāk) pienāca tas brīdis, kad nācās pārvērtēt savu esību līdz kodolam. Līdz augstprātībai pašpārliecinātais, kategoriskais mazulis, beidzot sāka apzināties lielās ilūzijas, kādās bija dzīvojis un sevi par īstu pērli bižutērijas izstrādājumu vidū stādījis, nezinot ne smakas no pērlēm un neredzot tālāk par rotaslietu lādītes malu. Kā saka budisma mūks savam māceklim "Tavs trauks ir pilns". Es palēnām izleju trauku. Dīvainākais, ka tagad, aktīvi uzsūcot sevī to, kas aiz lādītes malas, joprojām jūtos tukša. Pavisam nekonkrēta. Kā sazarojis, bet viducī izžuvis koks ar seklām saknēm, kas rāpo pa zemes virsmu, meklējot vietu, kur iesakņoties. Tomēr varbūt dzīvības sulas atkal sāk plūst un siltums sāk atgriezties sastingušajos pirkstos.
Tas par metaforiskajiem pirkstiem. Par faktiskajiem - tie stingst uz tastatūras no aukstuma. Krāsns izkūrusies, bet istaba aizvien nav sasilusi. Sēžu kažokā.
Nesen redzēju filmu, kur aukstums bija ne tikai līdz kaulam nepatīkamā un visas pārējās sajūtas notrulinošā parādība, kad vienīgā doma ir "jātiek prom vienalga kur, ka tikai prom no aukstuma" - kā vajātam dzīvniekam. Šajā filmā aukstums ir jūtams katrā metrā. Divi jauni cilvēki - viņu dvašas redzamas gaisā, viņu galvas atdusas zālienā... Ādas viņiem pelēkzilas kā ledus, acis tumšas, nopietnas un dziļas. Dzidrs aukstums starp viņiem, konstants un stiprs. Tā ir telpa, kuru nav jāsteidzas pārvarēt, kura drīzāk vieno kā šķir. Aukstums jeb distance kā katalizators, kas ļauj saskatīt ķermeniskās iekāres un dvēseliskās pieķeršanās proporcijas.
Smieklīgi - rakstot man palika silti.