"Es vēroju ārstu tikpat cītīgi, kā viņš vēro manu slimību; es redzu, ka viņš baidās, un es baidos līdz ar viņu; es aizsteidzos, aizskrienu viņam un viņa bailēm priekšā, un es kustos ātrāk, jo viņš virzās lēni: es baidos jo vairāk tāpēc, ka viņš apslēpj savas bailes, un es tās redzu jo skaidrāk tāpēc, ka viņš nevēlas lai es tās redzētu. Viņš zina, ka viņa bailes netraucēs viņa mākas pielietojumu un izmantojumu, bet viņš zina, ka manas bailes var izjaukt viņa rīcības iznākumu un iedarbību. Gluži kā liesas kaites sarežģī un sajaucas ar jebkuru miesas slimību, tā arī bailes iespiežas ikkatrā prāta darbībā vai kaislībā; un gluži kā gāzes ķermenī var izlikties kā jebkura slimība un šķist kā akmens un kā podagra, tā arī bailes var izlikties par jebkuru prāta slimību. Var šķist, ka tā ir mīlestība, piederēšanas mīlestība, bet tās ir tikai bailes, greizsirdības un aizdomu pilnas bailes zaudēt. Var šķist, ka tā ir drosme, kas nicina un nenovērtē briesmas, bet tās ir tikai bailes, kas pārvērtē viedokli un vērtējumu, un bailes to pazaudēt.
Cilvēks, kas nebaidās no lauvas, baidās no kaķa; nebaidās no bada, bet baidās no gaļas gabala, kas likts galdā, lai viņu pabarotu; cilvēks, kurš nebaidās no bungu un tauru, un šāvienu skaņām un no tā, ko tās tiecas slāpēt, - no vīru pēdējiem pirmsnāves kliedzieniem, bet baidās no kāda noteikta labskanīga instrumenta. Es nezinu, kas ir bailes, tāpat kā nezinu, kas ir tas no kā patlaban baidos[..]
Tāpat kā jebkura auksta vēja pūsma nav drēgnums, jebkura nodrebēšana nav apstulbums; tāpat arī jebkuras bailes nav bailīgums, jebkura izvairīšanās nav bēgšana, jebkurš strīds nav risinājums, jebkura vēlēšanās kaut nebūtu tā, kā ir, nav kurnēšana vai nomāktība, kaut gan varētu būt; bet tāpat kā mana ārsta bailes neattur viņu no savas mākas pielietošanas, manas bailes neattur man saņemt no Dieva un cilvēka, un manis paša garīgu un cilvēcīgu un morālu palīdzību un mierinājumu."
/ Džons Donns, Lūgšanas un apceres ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi
