baile

Viņa skatiens slīd pa telpu nezināmā trajektorijā un es sajūtos kā medījums, kas cer atrast zīmīti pie cilpas: „Es gaidīju tieši Tevi. Nebaidies, nežņaugšu pārāk stipri...” Grīda sakarst kā panna. Lampa pie griestiem izstaro radioaktīvu starojumu. Bet vēl aktīvi iedarbīgāks ir viņa skatiens. Es es cenšos aizsegties ar savām nolaistajām skropstām. Skropstu gali nokrāsojas sarkani no vaigu tvīkuma. Miers kūst kā sviests uz pannas... Bet es piesviežu vēl sviestu, vēl. Un ceru, ka sviests nebeigsies, citādi straumītē aiztecēs tieši pie viņa kājām. Sviests nebeidzas, tas ieziež mani biezā slānī. Tikai nedrīkst skatīties acīs, jo tad vienā mirklī izkustu mans sviesta mētelītis un es būtu kaila viņa priekšā. Es nekad kaila neesmu skatījusies spogulī, bet esmu kaila skatījusies acīs un acis tad paliek neglītas. Sviesta mētelītis ir skaistāks par manu kailumu - sviesta glazūras mežģīnes, skaistās un neēdamās... Manas skropstas aizvien mirkst vaigu sārtumā un viņa skatiens aizslīd nezināmā trajektorijā.